Autors nezināms. (1950) Padomju Latvijas Otro Dziesmu svētku jeb XI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koncerts. Kopkoris Esplanādes estrādē. [Fotogrāfija] Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve.
http://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/search/photo/363726?q=Dziesmu%20sv%C4%93tki
Līdz 1953. gadam visas kultūras dzīves norises Padomju Latvijā noteica Staļina personības kults. No Maskavas sūtīja un tajā arī koriģēja literārās un mākslas tēmas un sižetus, norādot, kādi mākslas, mūzikas, literārie vai skatuves darbi jārada. Visās kultūras jomās par noteicošo stilu kļuva sociālistiskais reālisms. Darbus, kas neatbilda padomju kritērijiem, aizliedza publicēt, izstādīt vai izrādīt. Kultūras funkcionāri, kas pārraudzīja radošo darbību un lēma par radošo darbu atbilstību sociālistiskajai kultūrai un padomju īstenībai Latvijā, bieži vien neprata latviešu valodu, neizprata Latvijas kultūrvidi un apstākļus, parasti bija mazizglītoti un nāca no militārajām vai partijas struktūrām. Tika radīti arī jauni – „sociālistiskā laikmeta” – pieminekļi. Ļeņina un Staļina krūšutēli un monumentālas skulptūras bija skatāmas katrā Latvijas pilsētā. Pēc Staļina nāves, politiskā atkušņa laikā, notika šķelšanās LKP. Vairāki augsta ranga funkcionāri vēlējās īstenot Latvijas interesēm piemērotāku politiku un centās veicināt latviešu iecelšanu atbildīgos amatos. Viņi atbalstīja Latvijai tradicionālo saimniecības nozaru un latviešu valodas un kultūras attīstību, vērsās pret forsētu industrializāciju un imigrāciju. Viņu darbība nonāca pretrunā ar Maskavas mērķiem Latvijā. 1959. gadā speciāli izveidota PSKP CK komisija nosodīja šos centienus kā nacionālistiskus. Maskavas politiku atbalstīja vairāki LKP vadošie darbinieki – pirms Otrā pasaules kara Padomju Krievijā dzīvojošie latvieši un pēc kara ieradušies padomju funkcionāri. Lielu skaitu nacionālkomunistu atcēla no amatiem, vairākus no viņiem nosūtīja mazāk atbildīgā darbā ārpus Latvijas. Neostaļinistu nākšana pie varas vēl vairāk pavēra ceļu forsētai industrializācijai un masveida migrācijai uz Latviju. Pēc Staļina nāves un personības kulta nosodīšanas (1956–1964) PSRS sākās daļēja liberalizācija – t. s. atkusnis. Par mērķi tika izvirzīta PSRS modernizācija, lai panāktu un apdzītu Rietumu valstis. Mazinājās politiskās represijas, un tika pieļautas pat dažas rietumnieciskas kultūras parādības („stilīgo” jauniešu kustības simboli un vērtības mūzikā un modē). Lai gan bija vērojamas pozitīvas pārmaiņas, PSRS vadība destaļinizācijas politiku īstenoja nekonsekventi un lielākoties atbalstīja administratīvi komandējošās sistēmas saglabāšanu. Komunistiskā partija izmantoja dažādus stimulus (amatus, honorārus, prēmijas, goda nosaukumus, ārzemju braucienus, cildinošu publicitāti, dzīvokļus, t. s. specveikalus, specpoliklīnikas, atpūtas namus), lai kontrolētu radošās inteliģences pārstāvjus, kuri spēja iespaidot padomju cilvēku uzskatus. Savukārt tās radošās personības, kuras nesadarbojās ar režīmu, izslēdza no kultūras aprites, aizliedzot izstādīties un publicēties. Jāpiemin, ka visā padomju laikā viena no visvairāk dotētajām kultūras jomām bija filmu uzņemšana Rīgas Kinostudijā. Nereti tika uzņemtas pat septiņas pilnmetrāžas filmas gadā, daudz dokumentālo filmu, t. sk. kino hronikas par sabiedriskām norisēm.
Aņiskins, J., Kruglovs, N. (1964) Pastmarka „Почтовая марка Советского Союза 1964 года. Изображён сорт кукурузы „Вир-42””. Wikimedia commons.
https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Stamp_of_the_Soviet_Union_1964_Corn_Vir.jpg
Šajā laikā padomju ideoloģijā parādījās viedoklis, ka padomju cilvēka idejiskā un estētiskā izaugsme ir sasniegusi tādu līmeni, lai spētu izprast mākslinieciskā tēlojuma metaforisko veidu. To radoši izmantoja teātri.
Viena no padomju sociālistiskās kultūras iezīmēm bija visplašāko tautas masu iesaistīšana pašdarbībā. 60. gados Latvija ieņēma pirmo vietu PSRS mākslinieciskajā pašdarbībā. Latvijā 60. gadu sākumā bija aizliegti (neoficiāli) tradicionālie Līgo svētki un mākslas darbi (lugas, operas, filmas, gleznas), kuros attēloti šie tautas svētki. Aktuālās tēmas literatūrā, mākslā, kino, mūzikā – internacionālisms un PSRS tautu draudzība, padomju ļaužu darba varonība, sociālistiskā sacensība, cīņa par mieru visā pasaulē. Par desmitgades simboliem kļuva kosmosa iekarošana un kukurūzas audzēšana. Saikne ar trimdas latviešiem nebija vēlama, to centralizēti uzturēja un pārraudzīja LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Kremlis radīja jaunu jēdzienu, ko attiecināja uz trimdu, – ārzemju ideoloģiskā diversija, un 1967. gadā līdz ar Jurija Andropova stāšanos VDK priekšsēdētāja amatā drošības orgānos tika izveidota jauna pārvalde cīņai ar ideoloģisko diversiju, kuras funkcijas Latvijas PSR pildīja VDK 5. daļa.
Gedzjuns, G. (1968) Dzīvojamo ēku mikrorajons „Āgenskalna priedes”. Latvijas Arhitektūras muzeja krājums.
20. gs. 70. gados kultūru un izglītību izmantoja, lai nostiprinātu komunistisko pārliecību jaunajā paaudzē. Turpināja veidot jau 60. gadu sākumā ieviestās divplūsmu skolas (ar latviešu un krievu mācību valodu). Lielākajā daļā jaunuzcelto skolu pamatā bija krievu mācību valoda, jo iedzīvotāju pieaugums notika uz imigrācijas rēķina no citām PSRS republikām. Latviešu valodas lietojums valsts pārvaldes iestādēs, kā arī televīzijas pārraidēs un citās dzīves jomās tika ierobežots. Teātros un kino tika stingri kontrolēts repertuārs, dažādu līmeņu cenzūrai bija pakļauta literatūra, māksla, kā arī zinātne. 70. gados pastiprinājās sociālā un ekonomiskā stagnācija, to pavadīja preču deficīts un dzīvokļu trūkums.
Leonīdam Brežņevam stājoties PSKP ģenerālsekretāra amatā, atkal sāka ieviest vadoņa kultu, palielinājās sabiedriskās dzīves uzraudzība un pastiprinājās rusifikācija. Pretestība režīmam izpaudās disidentu kustībā. Ar dažādu pavairošanas ierīču palīdzību iespieda pagrīdes izdevumus (t.s. samizdats). Tiem, kuri atļāvās atklāti nepiekrist režīmam, draudēja piespiedu ieslēgšana psihiatriskajā slimnīcā vai arī politiska apsūdzība „dzimtenes nodevībā” ar ieslodzījumu kolonijās.
Lai gan finansējums bija niecīgs, Latvijas PSR Kultūras ministrija tomēr nodrošināja LPSR Operas un baleta trupu viesizrādes gan citās PSRS republikās, gan arī ārzemēs. Nozīmīgs notikums bija Dziesmu svētku simtgade 1973. gadā. Turpinājās 1966. gadā aizsāktā F. B. Rastrelli celtās 18. gs. Kurzemes hercogu rezidences – Rundāles pils – restaurācija. Sākot ar 1970. gadu, tika izveidotas daudzas neformālas folkloras kopas, kas strauji kļuva par nacionālās identitātes un protesta izteiksmes veidu, taču, apzinoties to potenciālo bīstamību, režīms tās ierobežoja. Populāra bija estrādes mūzika, kuru pārstāvēja komponisti Raimonds Pauls, Imants Kalniņš un dažādi ansambļi. Saikne ar Rietumiem tika rūpīgi kontrolēta. Trimdas un LPSR varas iestāžu attiecības īpaši saasināja 1972. gadā uz Zviedriju no Latvijas slepeni nosūtītā „17 latviešu komunistu vēstule” ārzemju komunistiskajām partijām, kurā atklāti tika aprakstīti patiesie dzīves apstākļi un padomju „demokrātijas” realitāte Latvijas PSR. Lai gan padomju propaganda centās padarīt šo vēstuli par falsifikāciju, tās saturs tika publicēts, un par to diskutēja daudzās ārzemju avīzēs. 1978. gadā viens no vadošajiem VDK darbiniekiem, ilggadējais Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar ārzemēm valdes priekšsēdētājs Imants Lešinskis pieprasīja politisko patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs un vēlāk vairākos rakstos un runās atmaskoja padomju valsts nostādnes, VDK patiesos nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret trimdu.
Jākobsons, E. (1987) Iedzīvotāju protesti pret Rīgas metro būvniecību. [Fotogrāfija] Laikmeta zīmes.
https://www.laikmetazimes.lv/2018/03/19/rigas-metro-skices-un-atminas/
80. gadu otrajā pusē Padomju Savienībā Mihaila Gorbačova vadībā notika politiskā režīma liberalizēšana. Baltijas valstīs izveidojās neformālas tautas kustības, kas iestājās par valstu neatkarību. Tomēr Rietumu valstis, lai saglabātu labas attiecības ar PSRS, oficiālā līmenī neiestājās par Baltijas valstu jautājuma risināšanu. Pārmaiņas starptautiskajā politikā sākās līdz ar Vācijas Federatīvās Republikas un Vācijas Demokrātiskās Republikas apvienošanos 1990. gadā, kad Rietumu valstis atklātāk sāka paust viedokli, ka arī Baltijas valstu neatkarības jautājums ir pēc Otrā pasaules kara neatrisināta problēma. Laiks no 1986. gada līdz 1991. gadam Latvijā tiek dēvēts par Trešo atmodu jeb Dziesmoto revolūciju. Atmodas laika kulminācija Latvijā bija 1989. gada 23. augustā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kopīgi rīkotā akcija „Baltijas ceļš” un 1990. gada 4. maija LPSR Augstākās padomes deputātu balsojums „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Sākot ar Gorbačova „perestroiku”, atjaunojās kultūras sakari ar latviešiem trimdā. Trimdā uzkrātais kultūras mantojums kļuva pieejams Latvijā. Literatūrā, mākslā, mūzikā atgriezās autori un darbi, kas līdz šim bija aizliegti vai noklusēti.
80. gadu pārmaiņas ievadīja Krišjāņa Barona 150 gadu atceres pasākums ar spēcīgu nacionālu pacēlumu Latvijas sabiedrībā. 1987. gadā kā alternatīva oficiālajai Kultūras ministrijai tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds, lai atbalstītu sabiedrības iniciētus kultūras projektus („Daugavas ceļš”, „Latvijas vietvārdu programma”, „Rīgas programma”, Spīdolas stipendiju programma u. tml.). Šis fonds bija pirmā Latvijas institūcija, kas jau 1989. gada maijā paziņoja par savu suverenitāti no PSRS institūcijām. Izšķiroša nozīme 80. gadu kultūras procesos un Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas centienos bija Latvijas radošajai inteliģencei, īpaši Latvijas Radošo savienību 1988. gada jūnija plēnumam, kur pirmo reizi padomju okupācijas laikā atklāti tika paziņots par Latvijas okupācijas faktu. Latvijā daudzu dziesmu likteņi ir cieši saistīti ar visas nācijas likteni, un daudzas dziesmas, kas padomju okupācijas laikā bija aizliegtas, atdzima kā atmodas simboli jaunā vēsturiskā kontekstā. 80. gados Latvijā viesojās trimdas mākslinieki, literāti un mūziķi.