Gleihs, M. (1953) Jaunatne, nodarbojies ar airēšanas sportu! [Litogrāfija] Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
http://datatest.lnb.lv/digitala_biblioteka/Plakati_Latvija/latviski.htm
40. gadu otro pusi var dēvēt par vēlīnā staļinisma posmu, ko raksturo sociālistiskā reālisma ieviešana, cīņa pret formālismu, kosmopolītismu, neatkarīgās Latvijas laika inteliģences „pāraudzināšana”, atlaišana no darba, izglītības sistēmas pārkārtošana padomju garā, „buržuāziskās” Latvijas kultūras noniecināšana un aizliegšana, kontaktu ar ārējo pasauli (ārpus PSRS) neiespējamība.
Sākot ar 1946. gadu, notika vairākas kampaņas, kuru mērķis bija panākt pilnīgu kontroli pār mākslas, literatūras, izglītības un zinātnes inteliģenci: tika likvidētas visas neatkarīgās Latvijas laikā pastāvējušās kultūras organizācijas, to vietā radošo profesiju pārstāvjus apvienoja LKP kontrolētās organizācijās. Tikai varas atzīti mākslinieki drīkstēja rīkot izstādes un publicēties. Lielāko atzinību guvušie mākslinieki apmaiņā pret politisko lojalitāti varēja saņemt lielākus materiālos labumus. Tika ieviesti un piešķirti dažādi goda nosaukumi – Latvijas PSR Tautas dzejnieks, Latvijas PSR Tautas rakstnieks, Latvijas PSR Tautas mākslinieks, Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks u. c. Kultūras dzīvi kontrolēja un finansēja valsts. Cenzūru īstenoja īpaša iestāde – Galvenā literatūras pārvalde (Glavļits) –, kā arī LKP komiteju pārstāvji. Bija noteikts, ka PSRS republiku nacionālajās valodās var izdot no citām valodām tulkotus darbus tikai tad, ja tie iepriekš ir tulkoti krievu valodā. Rietumu prese LPSR iedzīvotājiem nebija pieejama, ierobežotā apjomā varēja dabūt tikai Austrumu bloka valstu izdevumus.
Noteiktu pagrieziena punktu iezīmēja 1954. gads, kad sākās destaļinizācija. 50. gados no soda nometnēm un izsūtījuma vietām masveidā sāka atgriezties cilvēki. Notika daļēja pirmskara Latvijas kultūras reabilitācija – mēģinot to pasniegt „pareizā” politiskā mērcē. Sāka atjaunoties kontakti ar ārpasauli – tūrisms, mākslas izstādes, Rietumu literatūras tulkojumi utt. 20. gs. 50. gados kontaktus ar ārzemēm uzturēja LKP un VDK, cenšoties radīt demokrātiskas valsts tēlu un vienlaicīgi saglabājot pilnīgu kontroli pār saņemto un sniegto informāciju.
Melnārs, Ā. (1962) Vasara.
20. gs. 60. gados padomju zemē dziedāja par ābelēm, kas reiz ziedēs uz Marsa, un visur slavināja kukurūzas labās īpašības. Arī Latvijas lauku ļaudīm nu bija sociālistiski jāsacenšas, kurš labāk un vairāk izaudzēs šo daudzināto kultūru. PSRS „uzņēma kursu” uz modernizāciju, lai panāktu un apdzītu Rietumu valstis. Politiskās represijas mazinājās, un radās cerība, ka, iespējams, tiešām ir sākušies labāki laiki.
Tas gan ilga tikai līdz 1964. gadam, kad toreizējo vienpersonisko PSRS vadītāju Ņikitu Hruščovu atcēla no amata, beidzās politiskais atkusnis un arī viņa iecienītā kukurūza vairs nebija aktuāla. 60. gadi bija gana trauksmains laiks, jo pasauli satricināja Berlīnes mūra uzcelšana, Kubas raķešu krīze, Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija slepkavība un Prāgas pavasaris. Latvijā par to varēja lasīt padomju presē, un tas, protams, bija attēlots tā, kā „Lielais brālis” gribēja, lai to uzzina tauta. Taču kopš 1963. gada, kad VEF sāka radioaparātu „Selga”, „Spīdola” un „Rigonda” ražošanu, aizvien labāk varēja uztvert raidstaciju „Amerikas balss”, „Brīvā Eiropa”, „Luksemburgas radio” informāciju latviešu valodā, tādējādi brīvās pasaules ziņas varēja klausīties arī Latvijā. Un latviešu mājās ienāca ne tikai politika, bet arī mūzika, ko tobrīd klausījās pasaulē, – grupas „Beatles” un „The Rolling Stones”, dziedātājs Elviss Preslijs.
Lai gan strādājošajiem bija brīva tikai svētdiena, latvieši bija kaislīgi teātra apmeklētāji, un arī katra Latvijā tapusi kinofilma bija notikums. Ar tām gan negāja gludi – gan filma „Kārkli pelēkie zied”, gan arī „Četri balti krekli” no ekrāniem pazuda, tikko kā parādījušās, jo padomju varai šķita, ka sociālistiskā īstenība tajās nav attēlota gluži tā, kā vajadzētu.
60. gados Latvijā ļoti daudz būvēja un industrializēja – sāka darboties Pļaviņu HES (appludinot lielas teritorijas un vērtīgus kultūrvēsturiskos pieminekļus, kas bija nacionālie simboli), uzbūvēja Ogres Trikotāžas kombinātu, Daugavpils Ķīmiskās šķiedras, Valmieras Stikla šķiedras un Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcu u. c., kur iepludināja viesstrādniekus no visas PSRS. Mainījās arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs: no 1959. līdz 1968. gadam Latvijā iebrauca aptuveni 130 tūkstoši migrantu, atrodot darbu rūpnīcās un papildinot lielo būvobjektu celtnieku skaitu.
Kultūrpolitika visumā nemainījās – joprojām bija cenzūra, pastāvēja visu kultūras jomu angažētība un pilnīga uzraudzība, ko veica LKP.
Binde, G. (1965) Smiļģis. [Fotogrāfija] Dailes teātra krājums.
Plandošu puķainu svārku mode meitenēm, garu matu mode gan puišiem, gan meitenēm, kas pasaulē bija aktuāla kopš 20. gs. 60. gadu vidus, līdz Latvijai nonāca 70. gados. Latvijas jaunieši sapņoja par džinsiem, un bija pat tādi drosmīgie, kas centās atdarināt hipiju dzīves stilu, kaut gan partija un valdība, un visa sabiedrība kopumā to nosodīja. Neskatoties uz to, Lilastē 1970. gadā aizsākās nelegālas hipiju vasaras nometnes, kur ieradās „puķu bērni” no visas PSRS.
Pa ausu galam bija dzirdēts par Votergeitas skandālu, un daudz informācijas pienāca par asiņainajiem notikumiem Čīlē, nebeidzami ieilga karš Vjetnamā. Neviens nevarēja iedomāties, ka pavisam drīz – 1979. gadā – puišus no Latvijas sūtīs karot („pildīt internacionālo pienākumu”) uz tālo un svešo zemi Afganistānu.
Šis bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāji aktīvi lietoja vārdu „deficīts” – jau 1969. gadā no Latvijas veikalu plauktiem pazuda gaļa, jo Krievijā bija pārtikas problēmas, tam sekoja kartupeļu trūkums 1972./1973. gada ziemā un 1978. gadā cukura krīze. Viskonvertējamākā profesija tolaik bija pārdevējs, ikviens gribēja būt ar viņu draugos, jo bez labiem sakariem tirdzniecībā nevarēja tikt ne pie apģērba, ne mēbelēm, pat ne pie kvalitatīva veļas pulvera, šampūna vai kosmētikas.
Preču deficīts padomju cilvēkam jau bija pazīstams no pēckara laika, taču 40.–50. gados preču deficītu līdzsvaroja zemie ienākumi. To, kuri varēja atļauties pirkt dārgas un kvalitatīvas preces, bija nedaudz.
70. gados patēriņa preces bija jau kļuvušas daudz pieejamākas, bija samērā daudz importa no sociālistiskajām valstīm. Zēla un plauka arī neoficiāla tirdzniecība ar precēm „no pakām” (ārzemju radu sūtījumi), ar jūrnieku kontrabandas ceļā ievestajām precēm, ar puspagrīdes un pagrīdes uzņēmējdarbības rezultātā saražotām jaciņām, džinsiem u. c. 70. gados PSRS kļuva par naftas un gāzes eksportētāju, tādējādi nodrošinot iespēju palielināt importu un arī PSRS ražot vairāk patēriņa preču (t. sk. īpašo deficītu – automašīnas „Žiguļi”). 70. gados iedzīvotāju ienākumi palielinājās – kā oficiālie (piemaksas pie algas, 13. alga, prēmijas), tā arī neoficiālie –, jo paralēli oficiālajam darbam valsts uzņēmumos, iestādēs vai kolhozos radās dažādas iespējas likumīgi pelnīt vairāk (audzēt un tirgot tulpes u. c., lauciniekiem audzēt teļus pārdošanai valstij utt.), pieauga arī „pelēkā” ekonomika (piemēram, džinsu šūšana mājās, ārzemju mūzikas ierakstu kopēšana un tirgošana) utt. Cilvēki vēlējās labi ģērbties, būvēt mājas un vasarnīcas, pirkt automašīnas, braukt ārzemju ceļojumos, atpūsties kūrortos. Taču iespējas saņemt šos labumus bija ierobežotas, deficītas bija ne tikai atsevišķas preces, bet pilnīgi visas preces un pakalpojumi. Ne tikai Latvijā, bet PSRS kopumā iedzīvotājiem naudas bija daudz vairāk nekā iespēju to iztērēt. Lai gan valsts centās visādos veidos mazināt pirktspēju, piemēram, palielinot „greznuma” priekšmetu cenas (kažoku, kristāla trauku, automašīnu u. c.), tā vienalga nespēja apmierināt prasības. Zēla spekulācija, „blatu” sistēma, zagšana no valsts uzņēmumiem.
Līdz ar Leonīda Brežņeva stāšanos PSKP ģenerālsekretāra amatā atkal atgriezās vadoņa kults, palielinājās sabiedriskās dzīves uzraudzība un pastiprinājās rusifikācija. Šis laiks vēsturē iegājis ar nosaukumu „stagnācija”. Daudzi cilvēki piedzīvoja dziļu vilšanos, rūpējās tikai par savu personisko labklājību un kļuva par „mantas kulta” piekritējiem. Taču ļoti daudzi meklēja dzīvē patiesas vērtības un atrada tās mākslā, literatūrā un mūzikā. Lai gan teātru un kino repertuāru stingri kontrolēja, dažādu līmeņu cenzūrai bija pakļauta arī literatūra un māksla, rakstnieki uzrunāja lasītājus ar zemtekstiem, bet mākslinieki – ar simboliem. Imanta Ziedoņa dzejas krājumus izpirka dažu stundu laikā, lai tiktu uz jaunākajām izrādēm, cilvēki bija gatavi stāties rindā pie teātra kases pat nakts melnumā.
Kadri no monogrāfijas Andris Breže. Gaismas konstruktors.
20. gs. sasniedzot astoto desmitgadi, pasaule joprojām bija sašķelta divās daļās – to šķīra „dzelzs priekškars”, un visu noteica 1945. gadā Jaltas konferencē izveidotā kārtība. Aizvien pasaule dzīvoja aukstā kara apstākļos, Padomju Savienība karoja Afganistānā, kur ik dienu gāja bojā arī puiši no Latvijas. PSRS politika, ekonomika un kultūras dzīve joprojām stagnēja. Pirmās pārmaiņu vēsmas nāca no Polijas. 1980. gada 17. septembrī Gdaņskas Kuģu būvētavā tika nodibināta brīvā arodbiedrība „Solidarność” – pirmā Austrumu valstu blokā, ko nekontrolēja komunistiskā partija. Objektīvas ziņas Latvijas iedzīvotāji guva, ar VEF radiouztvērējiem klausoties „aizliegtās balsis” („Brīvo Eiropu”, „Amerikas balsi”, radio „Svoboda”). Polija kļuva par daudzu cilvēku iedvesmas avotu, jo rādīja ceļu uz pārmaiņām. Pēc Brežņeva nāves par PSRS līderi kļuva Jurijs Andropovs. Viņš kā bijušais VDK vadītājs bija lēmis pārvaldīt valsti ar stingrām metodēm – uz ielām, kinoteātros, veikalos milicija tvarstīja cilvēkus, un viņiem bija jāpaskaidro, kāpēc darbalaikā neatrodas darbavietā. J. Andropovam sekoja Konstantīns Čerņenko, kurš vadīja valsti no 1984. gada 13. februāra līdz 1985. gada 10. martam (kā PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs līdz 10. maijam).
1986. gadā lielajā amatā stājās Mihails Gorbačovs, un sākās pārmaiņas – varēja kritizēt nejēdzības, atklātībā nāca Staļina laika noziegumi, drīkstēja runāt par deportācijām. Šo laiku dēvēja par pārbūvi jeb „perestroiku”, taču Latvija joprojām palika PSRS daļa, un brīvības nebija. Vēl aizvien pastāvēja cenzūra, un bez labi zināmās deficīta problēmas nāca klāt arī preču normēšana ar kartīšu sistēmu. Rīgas Kinostudijā uzņēma pirmo daudzsēriju kinofilmu „Ilgais ceļš kāpās”, kur pirmo reizi pieminēja izsūtīšanas un Sibīriju, taču tā bija tikai koķetērija ar aizliegtajām tēmām. Sākoties Gorbačova „perestroikai”, atjaunojās kultūras sakari ar latviešiem trimdā. Trimdā uzkrātais kultūras mantojums kļuva pieejams Latvijā. Literatūrā, mākslā, mūzikā atgriezās autori un darbi, kas līdz šim bija aizliegti vai noklusēti.
1984. gadā Latvijā stagnātisko brežņevieti Augustu Vosu LKP 1. sekretāra amatā nomainīja Boriss Pugo, kurš „pēc papīriem” bija latvietis, bet latviešu valodu neprata. Latvijā sāka veidoties pirmās neformālās kustības – „Helsinki-86” un Vides aizsardzības klubs. Impulsu pārmaiņām deva arī Latvijas radošie cilvēki – 1988. gada Radošo savienību plēnumā Latvijas rakstnieki un mākslinieki pieprasīja latviešu valodai piešķirt valsts valodas statusu, kā arī iepazīstināt sabiedrību ar Ribentropa–Molotova 1939. gada 23. augusta pakta slepenajiem protokoliem.
Neformālo kustību darbība iekustināja sabiedrību, un laiks no 1986. līdz 1991. gadam Latvijā tiek dēvēts par Trešo atmodu jeb Dziesmoto revolūciju. 1987. gadā „Helsinki-86” pirmo reizi organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā, lai pieminētu komunistiskā terora upurus. 1988. gadā izveidojās pirmā no valsts un LKP neatkarīgā masveida organizācija – Latvijas Tautas fronte.
1989. gadā vairāk nekā divi miljoni cilvēku no Viļņas līdz Rīgai un tālāk līdz Tallinai sadevās rokās, atgādinot pasaulei, ka reiz bijušas trīs neatkarīgas Baltijas valstis un tās vēlas atjaunot savu neatkarību.
Pasaule mainījās, un pārmaiņas bija neapturamas – sabruka Berlīnes mūris, Ungārija un Austrija atvēra robežas pārbēdzējiem no Austrumvācijas.