50. gadu nogalē mākslā ienāk jauna paaudze, kuras tēlošanas veids vēlāk iegūst skarbā stila nosaukumu. 1957. gadā skatītāju vērtēšanai tika nodota Edgara Iltnera „Vīri nāk ”, ar kuru aizsākas šī stila evolūcija latviešu mākslā. Šinī gleznā vērojamās atsevišķās iezīmes – tuvplāns, neliela deformācija u. c. gan mazāk izteikti parādās jau iepriekšējās paaudzes devumā (J. Osis, V. Dišlers), taču tieši E. Iltners un viņa biedri ir tie, kas šim tēlojuma veidam piedod jaunu nokrāsu – monumentalizāciju, noteiktu dekoratīvismu, nosacītību, uzsvērtu sabiedrisko skanējumu.

Liekas, ka – vismaz sākuma periodā – latviešu skarbajā stilā iezīmējas divas galvenās tendences. Pirmo pārstāv E. Iltners, U. Zemzaris, G. Mitrēvics un daži citi, kuri piešķir saviem darbiem paskarbu intonāciju, dzīves smagmes piestrāvotu romantismu. Savukārt I. Zariņš („Kāds augstums”) ievada publicistiskās noskaņas atzaru ar mazliet virs dzīves reālijām piepaceltu optimismu, kurā atbalsojas iepriekšējās desmitgades prasības pēc „mākslīgās” saules mirgas visā, ko cilvēks rada. [..]

60. gadi ir laiks, kad katrs mākslinieks aizsāk meklēt savu izteiksmes veidu, savu rokrakstu. Skarbā stila ietekmē daļa gleznotāju uzsvaru liek uz dekoratīvu krāsu izmantojumu, kurā vai nu dominē spilgti krāsu pretstati kā īpaša vērtība, plaša krāsu uzliciena maniere (H. Šiliņš, „Pretī saulei”, R. Pinnis, „Klusā daba”, L. Mūrnieks, „Teiksma”), vai arī dekoratīvisms pieskaņojas satura nozīmībai (Dž. Skulme, „Ceļamaize”). Citi akcentē maigu toņu saskaņu (V. Ozols, „Dārzā”) vai viena toņa gradācijas (B. Bērziņš, „Pusdienas kolhozā”).

Sēžot gleznotāja darbistabā, mūsu sarunas vispirms aizvirzās pie mākslinieku jaunās paaudzes, jo Oto Skulme ir mūsu Mākslas akadēmijas rektors. Partija un valdība viņam uzticējusi audzināt jauno mākslinieku maiņu, un šis darbs profesoram tuvs.

Bet ko mākslinieks stāsta pats par sevi? Kā viņš rada savus darbus? Visiem pazīstama, piemēram, Oto Skulmes glezna „V. I. Ļeņins Latvijas sociāldemokrātu IV kongresā Briselē 1914. gadā”, kas glabājas mūsu Revolūcijas muzejā.

– Sākumā šo gleznu sajutu tikai kā sev ļoti tuvu un simpātisku notikumu, – stāsta mākslinieks. – Šī sajūta pateica darba pareizo iekšējo ritmu, pareizos samērus – darbaļaužu vadoni izvirzīja gleznas centrā. Protams tūlīt ar asu prātu bija jāmeklē tēmas psiholoģiskais atrisinājums, jāmeklē atsevišķas detaļas, lai tās palīdzētu izcelt galveno. Tēlaini izsakoties, glezna izaug kā stāds – pamazām, nemanot – kustības un ritma pilns, sevī līdzsvarots – pacietīga un neatlaidīga darba gaitā.

Latvijā aizvadītajās Dzejas dienās daudzos sarīkojumos plaši izskanēja dzejnieka Knuta Skujenieka balss. Lielu interesi izraisa gan dzejnieka daiļrade, gan neparastais liktenis. Nesen bija publicēts ziņojums, ka Knuts Skujenieks, kas 1962. gadā tika nepamatoti notiesāts par pretpadomju aģitāciju un bija spiests septiņus gadus pavadīt nometnēs, ir pilnīgi reabilitēts. Viens no galvenajiem viņa „vainas” pierādījumiem bija balāde „Asiņainā ābele”, kas stāsta par zemnieku, kuru četrdesmito gadu deportāciju laikā izsūtīja no Latvijas un kurš, sakropļots no Sibīrijas atgriezdamies Dzimtenē, ierauga tikai tēva mājas drupas un vientuļu ābeli pagalmā.

Tagad šāds sižets nevienam nav nekāds pārsteigums. Taču sešdesmito gadu sākumā šī tēma bija aizliegta – toreiz Latvijā vērsās plašumā cīņa pret „buržuāzisko nacionālismu”, un visi mēģinājumi patiesīgi atspoguļot vēsturiskos procesus mākslā beidzās bēdīgi.

Balāde, kas izplatījās norakstos, literatūras lasīšana angļu valodā un citi „noziegumi” bija tikai iegansts Knuta Skujenieka arestam. Galvenais vajāšanas cēlonis bija jaunā dzejnieka sabiedriskā aktivitāte, iestāšanās par republikas Rakstnieku savienības demokratizāciju.

Pagājušajā gadā smagi norātā latviešu dzejniece Vizma Belševica taču ir studējusi Gorkija institūtā Maskavā. Jāspriež, ka viņa zināja, ko drīkst krievu dzejnieki. Bet viņa maldījās, iedomādamās, ka to pašu drīkstētu arī latviešu dzejnieks.

Tieši Hruščova laikā visādi draudīgi norādījumi un pamācības par literatūras uzdevumiem un rakstnieka pienākumiem atskanējušas vēl biežāk nekā agrāk. Tieši viņa laikā Rīgā radušies visciniskākajā vaļsirdībā formulētie radošā darba ierobežojumi. 1960. gada sākumā Literatūra un Māksla ar uzsvaru pasniedza tēzi, ka „katra padomju rakstnieka un mākslinieka pirmais un galvenais uzdevums ir sludināt padomju ideoloģiju”. It kā atbildēdams laikam taču uz pastāvīgo kurnēšanu pašu mājās un uz balsīm, kas spiežas iekšā no Rietumiem, ka rakstniekiem Latvijā nav radošā darba brīvības, Kārlis Krauliņš 1963. gada sākumā pateica, ka daiļrades brīvība saprotama tikai kā brīvība cīnīties par komunismu, tas viss. Rakstnieku savienības sekretārs Valdis Lukss 1963. g. Karoga 5. numurā, nosodīdams tā saucamos pseidonovatorus, kādi krieviem esot, piemēram, Jevtušenko un Vozņesenskis, bet latviešiem – Ojārs Vācietis un Vizma Belševica, nonāca līdz tēzei, ka „novators būs tikai viens – visa daudznāciju padomju literatūra”. Lai nez cik savāda, šī tēze nozīmē katras individuālās iniciatīvas noliegšanu.

Ko tas viss liek secināt par latviešu literatūras izredzēm padomju jūgā? Tai jāatsakās no visniecīgākās patstāvības un jāpārvēršas par parocīgu instrumentu komunistu partijas rokās. Rakstnieks vairs nedrīkst būt nekas cits kā partijas propagandists ar šķietamiem literārās izteiksmes līdzekļiem.

Ārija Elksne

Vārpu valoda

Nav druvā palicis vairs rudzpuķes nevienas,
Un lēni nobirst vēlīns magoņzieds,
Nu skaidri saredzams, cik stalti stiebri slienas,
Cik zemu zelta graudu svars tos liec.

Par savu kopēju nu runā vārpas smagas,
Un vārdi patiesie, ko saka tās,
Vislabāk liecina, kā viņš te aris vagas,
Cik priecīgs glaudis rogas ziedošās…

Un, klausoties, ko šalcot stāsta druva,
Es vēlējos, kaut spētu dzīvot tā,
Lai manā tīrumā, kad pļaujas diena tuva,
Par mani vārpas ļaunu nerunā.

Laikrakstos lasām, ka dažādās vietās ceļ pieminekļus lieliem literatūras un mākslas darbiniekiem, vispēdējā laikā, piemēram, ukraiņu tautas varonim Ševčenko un krievu tautas ievērojamajam dzejniekam Ļermontovam. Mums tāds ceļams mūsu lielajam revolucionārajam tautas dzejniekam Rainim. Ar gandarījumu varam atzīmēt, ka galīgi izlemts Raiņa pieminekli celt skaistajā Komunāru laukumā. Tas būs piemēroti arī idejiskā nozīmē. Rainis te uzstājies pats Pirmā Maija svētkos, cīnoties par sociālisma ideju.

1956. gadā Latvijas Radio darbu sāka pirmais profesionālais estrādes sekstets Egila Švarca un Raimonda Paula vadībā, un mūziķi par solisti uzaicināja savu studiju biedreni Valentīnu Butāni. Tieši viņa 1956. gada pavasarī ieskaņoja pirmo R. Paula estrādes dziesmu „Nenosūtītā vēstulīte jeb Liriska dziesma” (Dainas Avotiņas vārdi), kam sekoja virkne latviešu (Elga Igenberga, Ģederts Ramans, Ringolds Ore), padomju un ārzemju autoru dziesmu ieskaņojumu.

1957. gadā V. Butāne absolvēja LVK, saņemot raksturojumu: „maigs, lirisks soprāns. Spējīga, darbīga, muzikāla, skatuviska. Ir estrādes stīga. Ar panākumiem var dziedāt galvenās lomas Muzikālajā komēdijā un operā.” [..]

Līdz 1963. gadam V. Butāne iedziedājusi radio studijā apmēram 60 dažādu autoru estrādes melodijas, kā arī operešu fragmentus, virkni solodziesmu. No V. Butānes 60 estrādes žanra ierakstiem apmēram 20 ieskaņojumi („Mans mīļais klusē”, Valters Kaminskis; „Humoreska”, Ģ. Ramans; „Ilgas”, „Skaniet, jaunības balsis”, E. Švarcs; „Purenes”, R. Pauls, u. c.) nodzēsti pēc Latvijas Radio mūzikas redakcijas galvenā redaktora Valentīna Nikolajeva rīkojuma 20. gs. 70. gadu sākumā.

LPSR Valsts filharmonijas mākslinieciskā padome noklausījās un pieņēma Rīgas estrādes orķestra jauno programmu. Interesanti atzīmēt, ka jaunajā programmā ietvertas vairākas vēl neatskaņotas latviešu padomju komponistu dziesmas un skaņdarbi orķestrim. Šeit jāmin komponisti A. Žilinskis, R. Ore, V. Kaminskis, R. Pauls un citi. Orķestra sastāvā ir vairāki jauni solisti. Savdabīgs un interesants ir režisora A. Birjukova paveiktais darbs. „Kad jauno programmu redzēs rīdzinieki?” vaicājām REO mākslinieciskajam vadītājam un diriģentam Egīlam Švarcam.

„Ar estrādes orķestra jauno programmu rīdzinieki iepazīsies tikai pēc diviem mēnešiem, jo jau šodien dodamies ilgākā koncertceļojumā uz dienvidiem. [..] Ceļojuma laikā pilnveidosim jauno programmu, jo koncertiem Rīgā, kas notiks jūnija beigās Dzintaru koncertzālē, gatavojamies ar lielu atbildības sajūtu. Ar jauno programmu iepazīstināsim arī citu republikas pilsētu klausītājus.”

Līdz ar mūzikas uzplaukumu plates kļuva aizvien populārākas, tomēr tās bija reti pieejamas. Mēs bieži vien stāvējām garās rindās ne tikai pēc pārtikas, bet arī pēc platēm un grāmatām, līdzko kāds no populārajiem dzejniekiem nāca klajā ar jaunu grāmatu.

Mēs piederējām pie tās paaudzes, kura dziedāja, ganos iedama. Vecvecākiem aizvien bija saglabājušās Ulmaņa laikā izdotās dziesmu grāmatas, un, ejot ganos, izdziedājām visas dziesmas no viena vāka līdz otram. Mājās mums bija arī klavieres, un tās prata spēlēt gan mamma, gan lielā māsa, kura gāja mūzikas skolā. Tāpēc bieži vien dziedājām arī mājās klavieru pavadījumā. Daudz dziedājām, arī ciemos iedami. Tad nereti izdziedājāmies līdz rīta gaismai.

Dziesmas dziedājām ne tikai mēs paši, bet tās arī spēlēja uz skaņuplatēm. Tolaik skaņuplates bija mehāniskās jeb tā saucamie patafoni, kurus vajadzēja uzvilkt ar atsperi, lai tad plates varētu griezties un adatiņa, lēkājot pa roboto plates virsmu noteiktā tempā, radītu mūziku. Plates bija abpusējas, katrā pusē varēja klausīties citu dziesmu.

Jautāts par to, kā viņam [Ivaram Mazuram] izdevās panākt, ka džezs – šī „ļaunā” māksla – tiek atskaņota Padomju Latvijas radio ēterā, Mazurs atbild, ka nācies diezgan pamatīgi melot, izmantojot augstāk stāvošo amatpersonu nekompetenci mūzikas jomā. Vadībai ticis stāstīts, ka, atskaņojot džezu, tiek atbalstīti apspiestie Amerikas melnādainie iedzīvotāji, kuri tik daudz cietuši no mantkārīgo kapitālistu – baltādaino amerikāņu – pāridarījumiem. Lūk, šie melnādainie nesalūza, vēl jo vairāk – spītējot ciešanām, radīja šo brīnumjauko, augsto mākslu – džeza mūziku. Tomēr pat pēc tik ļoti džezu slavinošiem stāstiem vēl joprojām amerikāņu izpildīto džezu Padomju Latvijas radio atskaņot nedrīkstēja, tomēr bija atļauts atskaņot vietējo mūziķu izpildīto džezu. Un, lūk, vēl viena Mazura izmantotā viltība: pirmkārt, atskaņoja melodisku džezu, otrkārt, atskaņotā kompozīcija tika pieteikta kā padomju mūziķu apdare, nenosaucot ārzemju komponista (kurš patiesībā bija šī darba autors) vārdu, treškārt, atskaņotā kompozīcija patiesībā bija īsts, autentisks Amerikas mūziķu izpildījums.

Latvijas kino klasiskais periods, 20. gadsimta 50.–60. gadi, nav iedomājams bez režisora Leonīda Leimaņa (1910–1974) filmām, kam raksturīgas pat daudzas Holivudas „zelta laikmeta” (1930.–1950. gadi) pazīmes – romantisks patoss, skaidri zīmēta dramaturģija, liktenīgu kaislību vadīti tēli. Šīs stilistikas spožākā virsotne un Leonīda Leimaņa populārākā filma ir „Purva bridējs”, kuru kinoteātros skatījās simti tūkstošu Latvijas un vairāk nekā 26 miljoni visas toreizējās Padomju Savienības kinoskatītāju. [..]

Ar šo filmu ne tikai režisors Leonīds Leimanis, operators Mārtiņš Kleins (1938–2014) un citi filmas autori, bet visa Latvijas kino ražošanas sistēma kopumā pierādīja, ka ir beidzies pārejas periods pēc Otrā pasaules kara, kas spēlfilmu uzņemšanu Latvijā apstādināja uz vairākiem gadu desmitiem – vācu okupācijas laikā filmu ražošana bija apgrūtināta, savukārt padomju okupācijas vara vispirms neticēja, ka Latvijā kāds vispār prot filmas veidot, un sūtīja uz jauno republiku režisorus un scenāristus no citām PSRS kinostudijām, bet 50. gados pēc Staļina rīkojuma visā Padomju Savienībā spēlfilmu uzņemšana tika radikāli sašaurināta un atsākās tikai 60. gadu sākumā. „Purva bridējs” ir viena no pirmajām spilgtajām liecībām, ka šie juku laiki ir pagājuši un Latvijas kinoprofesionāļi bez palīgspēkiem no Krievijas kinostudijām spēj uzņemt lieliskas filmas.

Blaumanis neizvirza centrā domu par to, ka ir viena – bagāto, izsūcēju šķira, kas sarauš mantu ar citu darbu, un otra – nabago, izsūkto šķira, kas ar saviem sviedriem sakrāj citiem bagātības. Viņš nekur nesaka, ka šis socialais pretstats ir par cēloni iespējai pirkt mīlestību un tieksmei vairīties no nabadzīgās posta dzīves arī ar sevis pārdošanu. Blaumani interesē galvenokārt cilvēka iekšējie pārdzīvojumi visos šais darījumos, viņš vienkārši brīdina nemaksāt par šķietamo, neiegūstamo laimi šo dārgo cenu – visu savu dzīvi. Tomēr kā realists viņš nevar neredzēt šīs divas šķiras, nevar neatklāt savos darbos arī šo pretstatu, kas tam noder par fonu cilvēku savstarpējo, it kā pavisam nešķirisko attieksmju risinājumam.

Nu var teikt, ka latviešu kinematografisti izgājuši uz rosmes bagātā darba ceļa. Republikas 17. gadskārtai veltītā kinofestivalā parādījies jauns, gaidīts nosaukums – „Zvejnieka dēls”, kam sekos vēl divas filmas, un tad jau latviešu padomju mākslas filmu kopskaits drīz vien vairs nebūs uz roku pirkstiem saskaitāms.

Abas filmas, ko pašreiz gatavo Rīgas mākslas un chronikalo filmu kinostudija, ir veltītas mūsu jaunākās un visjaunākās paaudzes dzīves notēlojumam. Tas izvirza inscenētājiem un visiem, kas strādā šai laukā, īpašas prasības, taču tas ir ļoti nepieciešams darbs, jo bērnu filmu līdz šim mums nav bijis.

Vissavienības kinematogrāfijas darbinieku radošajā konferencē 1958. gadā izteikta atzinība jaunajām mākslas filmām un noteikts mērķis radīt latviešu nacionālo kinomākslu.

Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieku savienības biedrs, kopš 1968. gada Mākslinieku savienības dizaineru sekcijas priekšsēdētājs. Pirmais mākslinieks, kas Latvijā sācis sistemātiski nodarboties ar māksliniecisko konstruēšanu. Specializējies – radio dizaina un lietišķās grafikas jomā. Visu rūpnīcā VEF no 1935. līdz 1963. gadam ražoto radioaparātu un dažu telefona aparātu autors. Vadījis unikālā fotoaparāta „Minox” un tam nepieciešamo attīstīšanas un kopēšanas piederumu izveidi. Vadījis VEF reklāmas biroju, rūpējies par uzņēmuma produkcijas noformējumu, iesaiņojumu, reklāmas izdevumiem un izstāžu ekspozīciju, kārtojis rūpnīcas fotoarhīvu. Veidojis iesaiņojumu, reklāmas izdevumus un skatlogu noformējumus arī citu uzņēmumu precēm. Daudzu nozīmīšu autors. [..] Radioaparāti, kuru konstruēšanā piedalījies Ādolfs Irbīte, Vispasaules izstādēs apbalvoti ar „Grand Prix” (Briselē 1936. gadā, Parīzē 1937. gadā, Briselē 1958. gadā) un četrām zelta medaļām.

Man ar laikraksta palīdzību gribas izteikt pateicību Rīgas darbaļaudīm, kas radījuši tik teicamu radioaparātu kā „Spīdola”.

Pašreiz esmu komandējumā ārpus Padomju Savienības. Vēlos ik dienas dzirdēt Dzimtenes balsi, dzirdēt par komunistiskās sabiedrības cēlāju darba uzvarām mūsu zemē.

Šajā ziņā daudz var palīdzēt līdzi paņemtā VEF „Spīdola”, kas darbojas nevainojami. Tādēļ ar pilnām tiesībām var teikt, ka „Spīdola” ir viens no labākajiem mūsdienu tranzistoru radioaparātiem.

Ceru, ka VEF turpmāk vēl uzlabos šo aparātu, pēc kura ir liels pieprasījums. Aparātam vajadzīgs pārvalks vai paliktnis, lai pasargātu plīstošo polistirola korpusu no nejaušiem triecieniem.

No visas sirds novēlu VEF kolektīvam panākumus un sekmes darbā.

Pēdējos gados Bulduros, tāpat kā citos Jūrmalas kūrorta rajonos, izauguši daudzi stalti jaunceltņu korpusi. Bet šī trīsstāvu ēka ar savu īpatnējo arhitektonisko veidojumu pievērš ikviena garāmgājēja uzmanību. Tā atrodas pašā jūras krastā, vietā, kur šaurā pludmales smilšu josla robežojas ar sirmo priežu audzi. Ēka celta no mūsdienu modernajiem būvmateriāliem ‒ dzelzsbetona, tērauda un stikla. Tās otrais stāvs 18 metru garas stikla konsoles veidā izbīdīts uz jūras pusi un rada iespaidu, it kā tas atrastos virs pludmales. Šāda arhitektūras forma uz samērā maza zemes laukuma atļauj izvietot lielu lietderīgo telpu platību. [..]

„Jūras pērlē” ir vēl kāda jauka atpūtas vieta. Pa ārējām kāpnēm, kas sākas tieši pludmales smiltīs, nokļūstam jaunceltnes trešajā stāvā, kur iekārtots solārijs. Pēc peldes vai sauļošanās šeit varēs iebaudīt atspirdzinošus dzērienus, saldējumu, konditorejas izstrādājumus.

Tāda ir jaunā „Jūras pērle”.

Lielisku velti saņēmuši rīdzinieki un republikas galvaspilsētas viesi. Pilsētas centrā uzbūvēta un nodota ekspluatācijā jauna autoosta. Tā uzcelta pēc moderna projekta. Jaunajā autoostā pasažieriem un apkalpojošajam personālam radītas visas ērtības.

Šā gada pēdējā ceturksnī A. Popova radio rūpnīcā paredzēts sākt jauna mazgabarīta radioaparāta „Selga” ražošanu sērijveidā. Tas ir jauns modelis ar pusvadītājiem, patērē maz enerģijas. Ar to varēs uztvert raidstacijas uz garajiem un vidējiem viļņiem, gan aparātu pārnēsājot, gan atrodoties uz vietas.

Salīdzinot ar „Gauju”, jaunajam modelim „Selga” ir vairākas priekšrocības kā kvalitātes ziņā, tā arī ekspluatācijā. Tam ir lielāks jutīgums un labāka skaņa. Aparātam var pieslēgt arī klausuli.

Pēc Staļina nāves 50. gados iestājās tā saucamais Hruščova atkusnis, kad valsts atkal sāka izrādīt interesi par iedzīvotāju labklājību un arī kļuva atvērtāka pasaules idejām; tā dēvēto „Staļina baroku” nomainīja modernisma estētika. Uzņemtais industrializācijas kurss Padomju Savienībā izveidoja milzīgu, sazarotu sistēmu, kurā darbojās visi posmi: izglītība, projektēšana, zinātniskā bāze tehnoloģiju pētniecībai, teorija, mārketings un veicināšanas pasākumi, ražošana un celtniecība. Mākslinieku cehi un konstruēšanas biroji darbojās gan pašās rūpnīcās, gan tika dibināti īpaši biroji, kuri rūpniecības uzņēmumus apgādāja ar dizaina prototipiem. Dizaina attīstībā liela vieta bija masveidīgajai „rūpnieciskās mākslas” jeb dizaina nodaļu dibināšanai mākslas augstskolās, tomēr šo nodaļu beidzēji papildināja profesionāļu rindas tikai kopš 60. gadu beigām. Latvijā profesionālo dizaineru ienākšana nozīmēja strauju tehnisko jomu – mototehnikas, radiotehnikas, sadzīves elektrotehnikas – attīstību. Tikām tā dēvētā vieglā rūpniecība – Latvijā galvenokārt tekstila un porcelāna ražošana – māksliniecisko virsotni sasniedza jau 60. gadu sākumā.

Valdība (protams, ar partijas ziņu) negribēja atļaut svētīt Jāņus, kuri iekrita piektdienā. Dienu, protams, tādos gadījumos atstrādā nākamajā svētdienā, šoreiz 26. jūnijā. Tā tas bija pagājušajā gadā. Daži žurnāli jau bija sagatavojuši speciālu „Līgo” numuru, ar dziesmām, dzejām un ilustrācijām. Ziņa, ka šogad Jāņu nebūšot, izraisīja lielu īgnumu visos latviešos, sevišķi strādniekos. Pie valdības griezās strādnieku delegācija no vairākām lielām rūpnīcām, arī VEFa. Kad valdība „Jāņus” neapsolīja, strādnieki rakstīja uz Maskavu. Rakstījuši esot arī vecie komunisti. No Maskavas pienāca rīkojums ievērot strādnieku un veco komunistu prasību. Tad parādījās īss valdības rīkojums pārcelt svinamo dienu no 26. uz 24. jūniju. Citādi „Jāņus” nepavisam neatzīmēja. Pat radiofons nenoraidīja kaut vienu Līgo dziesmu. Ne ar vārdu šos svētkus nepieminēja laikraksti un žurnāli. Partija un valdība, tā sacīt, Jāņus boikotēja. Toties ļaudis tos atzīmēja ar ievērojamu aizrautību. Ielās redzēja neskaitāmus gājējus ar puķēm, meijām, ozolu vainagiem: daudzi bērni, pat krievu tautības, bija uzlikuši galvā vainadziņus vai krāsainas cepurītes. Lielajos Rīgas tirgos valdīja liela rosība un jautrība. Arī dažās ielās redzēja vezumus ar meijām. [..]

Diemžēl laiks pēdējā laikā lietains un vēss, nevaru ne sauļoties, ne peldēties. Tikai vienreiz esmu bijis Jūrmalā, pašā Jāņu dienā, kad saule bija diezgan spoža. [..] Kāpēc „aprindas” negribēja atzīmēt Jāņus? Jādomā, ka īstais iemesls ir bailes no nacionālisma. Valdības locekļi gan esot norādījuši, it kā Jāņiem esot reliģiska nokrāsa (!). Patiesībā Jāņu svinēšana nāk no pirmskristietības laikiem. Vēl esot minēts, it kā krieviem nedrīkstot uzspiest latviešu svētku svinēšanu, turklāt krievi esot iedzīvotāju vairākums, par ko var tikai brīnīties: pēc 1959. gada ļaužu skaitīšanas latviešu esot 62%, krievu 26%. Vai valdība šiem skaitļiem neticētu? Esmu dzirdējis, ka „Amerikas balss” 23. VI vakarā un 24. VI dienā pārraida Līgo dziesmas – tas izklausās pēc provokācijas. Kas gribēja noklausīties Jāņu dziesmas, tam nācās klausīties „Amerikas balsi”!

Jāatzīst, ka tolaik pastāvēja nenormāla zagšana visās darbavietās. Tā kā mēs gājām uz komunismu un viss piederēja visiem, tad arī nekas īsti nepiederēja nevienam, un jebkurš iedomājās ņemt no darba visu, ko vien vēlas. Īpaši daudz zaga arī cukuru. Es pāris gadu strādāju arī par nakts maiņas noliktavas pārzini, jo cukurfabrikā bija trīs maiņas pa astoņām stundām un fabrika darbojās visu diennakti. Tad, kad man iekrita nakts maiņas un es devos pārskaitīt cukura maisus iekrautajos vagonos, nakts melnumā man uzbruka sveši vīri un, turot nazi pie manas rīkles, draudēja, ka mani nogalinās, bet paši tikmēr laupīja cukura maisus. Acīmredzot viņi sadarbojās ar sargiem. Pēc tam es devos pie fabrikas priekšsēdētāja un pateicu viņam, ka atsakos no uzraudzes darba, jo neiešu jau cukura dēļ nomirt. No darba gan mani atbrīvoja, bet sargus nenomainīja, un zagšana turpinājās…

Pretēji apgalvojumiem, ka pēc 60. gadiem cenzūras slogs Latvijā mazinājies, pašas cenzūras arhīva dati pierāda pretējo. Cenzūras darba akcenti daļēji mainījās, bet pastiprinājās tajos pašos jautājumos: 1) antipartijiska buržuāziska pozīcija, 2) padomju cilvēku morālei sveši uzskati, 3) padomju sabiedrības patiesās realitātes nomelnošana. No tiešās cenzūras cieta tie literāti, kuri centās pārvarēt sociālistiskā reālisma kanonus. Politiski ideoloģiskie svītrojumi vidēji bija ap 10% no svītrojumu skaita, bet 60.–70. gados palielinājās cīņā pret Rietumu buržuāziskās ideoloģijas ietekmi. Mēs kļūdītos, ja par patieso LGLP cenzoru „produkciju” spriestu tikai pēc atskaitēs sastopamā cenzēto lokšņu skaita un minētā iejaukšanās skaita. Atskaitēs neparādījās darbi, kuri nemaz nenonāca līdz „litēšanai”, jo tika noraidīti. Šādu politiski kaitīgu darbu skaits palielinājās, sākot no 60. gadiem. Jau 1961. gadā aizliedza Paula Dzērves grāmatu „Latgales kolhozi”, jo tās autors, LPSR ZA Ekonomikas institūta direktors, 1958.–1960. gadā bija nacionālkomunists.

Skolā pirmajā klasē visi skolēni kļuva par oktobrēniem. Oktobrēni skaitījās Ļeņina mazbērni. Mēs bijām sadalīti t.s. zvaigznītēs, katrā zvaigznītē bija pieci cilvēki (skaits varēja variēt atkarībā no bērnu skaita klasē), un no tiem viens bija komandieris Es biju 2. zvaigznītes komandiere. Komandieris bija atbildīgais un parūpējās par savu zvaigznīti – skatījās, vai visiem ir grāmatas ievākotas, vai atzīmes izliktas u. tml. Pamatā tam visam bija militārā audzināšana, un oktobrēniem bija jāiet ierindas skatēs. Sporta zālē zvaigznītes sastājās, tad teica: „Līdzināties, mierā!” – un zvaigznītes komandierim bija jāiet nodot ziņojumu par to, ka zvaigznīte ir gatava ierindas skatei.

1966. gadā es beidzu Ugāles vidusskolu, lai turpinātu mācības Rīgā. Es gribēju kļūt par juristu, bet toreiz studentu pieņemšanu izskatīja mandātkomisija – īpaša komisija, kura vērtēja studentu dokumentus un arī biogrāfiju, lai lemtu, vai vispār pielaist jaunos studētgribētājus pie eksāmeniem. Zinot savu pagātni kā izsūtītajam, es tomēr neriskēju uzreiz iet mācīties par juristu, bet tā vietā uzsāku gaitas Politehniskajā institūtā Radiotehnikas vakara nodaļā. Mācījos vakaros, bet pa dienu strādāju pastā par krāvēju, kur mana alga bija tikai 67 rubļi mēnesī. Tā pavadīju veselu gadu, kad izlēmu pamest radiotehnikas studijas, lai atgrieztos pie sapņa kļūt par juristu. Man bija brīnišķīgs raksturojums no pirmās studiju iestādes, kā arī gada darba stāžs – tajos laikos darba stāžu uzskatīja kā priekšrocību, lai iestātos universitātē. Mani pieņēma universitātes vadība, jo pēcpusdienā, kad es atnācu, mandātkomisija jau bija devusies prom, un 1967. gadā es uzsāku studijas LU Juridiskajā fakultātē.

Lūk, viņa – panākumiem bagātākā Padomju Latvijas sportiste. Panākumi patiešām lieli: bronzas medaļa PSRS Tautu spartakiādē, uzvara un zelta medaļa XVI olimpiskajās spēlēs. Jaunzeme Melburnā ne vien par 3,39 m pārspēja olimpisko rekordu, ko 1952. gadā Helsinkos uzstādīja D. Zatopkova, bet arī sasniedza šā gada labāko rezultātu pasaulē – 53,86 m. [..]

Vairāk nekā 90 tūkstoši skatītāju sumināja rīdzinieci Melburnas olimpiskajā stadionā. Jaunzemei un mūsu Dzimtenei par godu tika atskaņota PSRS Valsts himna un karogu mastā uzvijās PSRS karogs.

Par Ineses uzvaru priecājās viņas treneris bijušais Latvijas PSR rekordists vesera mešanā sporta meistars Alberts Putāns un tūkstošiem sporta draugu visā mūsu Dzimtenē.

Norādījumi par ierakstiem dienasgrāmatā

1. Skolēnam jāaizpilda vāka 1. puse, 1. lappuse un stundu saraksts.
2. 4.–75. lappusē skolēns ik dienas ieraksta uzdotās mācības tās dienas stundu sarakstā, kad uzdoto atprasīs.
3. Atzīmes par skolēnu sekmēm skolotājs ieraksta vienlaicīgi dienasgrāmatā un klases žurnālā, apstiprinot tās ar savu parakstu.
4. Klases audzinātājs seko, lai ieraksti dienasgrāmatā būtu kārtīgi, un katras nedēļas beigās atzīmē izlaistās stundas.
5. Nedēļas beigās vecāki parakstās dienasgrāmatā.
6. Ieraksti dienasgrāmatā jāizdara pareizā rakstībā, skaidri, salasāmi un kārtīgi.

Es pati mācības uzsāku Daugavas skolā, tā bija maza, trīsklasīga pamatskola lielā lauku mājā. Uz visām trīs klasēm bija tikai viens skolotājs, un visas stundas klasēm notika kopīgi lielā telpā. Mums stundās bija jālasa par to, cik kapitālistiskajās valstīs viss ir slikti un cik ļoti cilvēku dzīve tur ir nožēlojama, bet pie mums – laba un skaista. Lasījām arī par Ļeņina un Staļina bērnību.

Svinīgais solījums

Mēs, Ābeļu ciema pilngadību sasniegušie jaunieši, savai Dzimtenei, vecākiem, skolotājiem, draugiem un biedriem solām: Izaugt par cīnītāju paaudzes darba cienīgiem turpinātājiem. Dzīvot tā, lai pēc mums paliktu diži darbi, skaistas domas un cildenas jūtas. Sargāt savas Dzimtenes, savas tautas un sava paša godu. Atdot visus spēkus, zināšanas, savu jauno siržu degsmi, sapņus un nodomus laimīgās dzīves – komunisma celtniecībai. Kopā ar visas pasaules jaunatni cīnīties par miera saglabāšanu visā pasaulē, par tautu brīvību, brālību un vienlīdzību.