Fridrihsona mazo, varonīgo zīmējumu esamība (tāpat augsto, nenoārdīto kritēriju dramaturģija intīmajās vēstulēs sievai no Sibīrijas) apliecina cilvēka dvēseles un gara neapjaustās un „normālos” apstākļos bieži vien nenodarbinātās, neizmantotās rezerves. Dienu no dienas. Ar ogli, pat sodrējiem, ķieģeļa lauskām viņš zīmēja pusotru gadu, kamēr nebija iespējams saņemt krāsas no mājām. Nepadošanās akts. Izdzīvošanas, esamības apliecinājuma akts – katru dienu. Tehnisko līdzekļu minimums izkopa to nospriegoto, krāsu intensitāti atskaņojošo un pat manipulējošo gleznotāju, kādu pazīstam viņu ikonogrāfiskajā statusā. Tolaik tā ir tikai koncentrēšanās, milzīga izteiksmes mobilizācija, kad nav no svara, ko ļaut rokai veidot – tuksnesīgu horizontu ar elektrības stabiem kā vienīgo vertikāli eksistenciālajā klajumā vai maigas, gandrīz saldas sejas – vīzijas no pazaudētās paradīzes laikiem. Vai pavisam reālistiskus portretus (simtiem ieslodzīto portreti ceļoja uz viņu mājām fotogrāfiju vietā). Vai arī – no sāpēm saldas dzimtenes ainaviņas – miniatūras ar tuvinieku siluetiem kā zīmēm zudinoša laika palos. Pat personību kropļojošā nebrīvē viņš savus apvāršņus plēsa vaļā – jau tad aizsākās turpmāk vienmēr klātesošie klejojumi antīkajā kultūrā, arābu pasaules šķautņu vizuālajā valdzinājumā, Rietumeiropas kultūras reminiscencēs, par ko liecina gan Itālijas ainavas, gan skandināvu un spāņu svītas.

Lielāko daļu aizrādījumu izstādēs cenzori izteica mutiski, uzdodot līdz zināmam datumam eksponātus vai anotācijas izņemt vai pārstrādāt. Tā māksliniekam Vimbam vecākā cenzore A. Gavare lika pārkrāsot debesis panorāmā „Rīgas skats XVII gs.” no gaišas krāsas tumšzilā krāsā, jo „drūmajos zviedru laikos Rīgā debesis nevarēja būt gaišas”. Arheoloģijas ekspozīcijā cenzūra aizliedza Stāmerienas dzelzs laikmeta villaines ugunskrusta rekonstrukciju 20 variantos, jo tie atgādinot Hitlera kāškrustu. [..]

Rietumeiropas Mākslas muzejā bija izņemta tēlnieka Burkarda Dzeņa veidotā buržuja Antona Benjamiņa bronzas biste, Anša Cīruļa gleznas „Partizāni” un „Baltā kleita”, nezināma autora glezna „Uzbrukumā”. „Trīs gleznas iznīcinātas,” ziņoja Maskavai LGLP, „bet A. Benjamiņa biste nodota valsts fondā pārkausēšanai.” Tēlotājas mākslas muzejā izņemta Zigfrīda Meierovica bronzas biste (Piles darbs) un Nikolaja II portrets (mākslinieks Linhards), LPSR Revolūcijas muzejā izņemti 26 fotoalbumi „Pirmais pasaules karš”, 11 fotoattēli „Bermontieši Latvijā”, dokumentu krājums „Militārpersonu sarakste Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā” – kopā 745 glabāšanas vienības. Kopā izņemtas 26 mapes ar zīmējumiem un 2760 fotoattēliem. „Šie materiāli komisijas klātbūtnē, kuras sastāvā ietilpa Glavlita pārstāvis, sadedzināti.”

Visā Padomju Savienībā, tālu aiz Padomju zemes robežām, dzīvu interesi un siltu atsaucību ieguvuši divkāršā Staļina premiju laureata Viļa Lāča romani, noveles un dramatiskie sacerējumi. Romāni „Zvejnieka dēls”, „Vētra”, „Uz jauno krastu” atrodami gan Maskavas, gan Tbilisi bibliotekās. Tos lasa strādnieki un kolchoznieki. No rokas rokā tie ceļo Padomju Armijas daļās, ar aizrautību tos lasa tautas demokratijas valstīs un daudzās citās zemēs.

Viļa Lāča daiļrade ir organiska visas latviešu padomju kulturas sastāvdaļa, kas droši un rūpīgi seko līdzi visiem latviešu darba tautas cīņas etapiem par savu brīvību un neatkarību. [..]

Ar romanu „Vētra” Vilis Lācis devis varonības pilnu visas tautas cīņas epopeju, parādījis vissvarīgākā vēsturiskā apvērsuma latviešu tautas dzīvē – padomju varas nodibināšanās un socialisma celtniecības pirmo soļu – vētru, kas noslaucījusi no zemes virsas izmantotāju šķiras kundzību. [..]

Ar saviem darbiem Vilis Lācis palīdz visai latviešu tautai komunistiskās sabiedrības uzcelšanas cīņā.

9. decembrī Moskovā sōksīs latvīšu mōkslas un literaturas dekade. Tei byus plaša latvīšu padūmju kulturas sasnāgumu skate vysas Padūmju Savīneibas mārūgā.

Dekāde nūritēs dīnōs, kad padūmju tauta lelā politiskā pacylōteibā gatavojās Padūmju Savīneibas Komunistiskōs partijas XX kongresam. Un mums ir prīks, ka teiši šajōs dīnōs latvīšu tauta Moskovā demonstreis sovas literaturas, teatra, muzikalōs kultūras, tālōtōjas mōkslas un tautas daiļrades sasnāgumus. Latvīšu mōkslas un literaturas dekade Moskovā nu jauna spilgti aplīcynoj Komunistiskōs partijas un Padūmju vaļdeibas gōdeibu par Padūmju Savīneibas tautu kultūras namiteigu uzplaukumu.

Uz sociālistiskōs ekonomikas straujas augšupejas un dorbaļaužu materialōs labklōjeibas namiteigō pīauguma pamata atteistōs latvīšu tautas kultura – sociālistiska pēc satura, nacionala pēc formas.

Nikod vēļ latvīšu rakstnīkim un dzejnīkim nav bejis tik plašas auditorijas kai tagad. Septeņūs godūs, kas pagōjuši kūpš pyrmōs latvīšu literaturas dekades Moskovā, Padūmju Latvijas rakstnīki radejuši daudzus jaunus nūzeimeigus dorbus. Šeit var minēt A. Upīša romanu „Plaisa mōkūņūs”, V. Lāča romanus „Uz jaunū krostu” un „Cīms pi jyuras”, Annas Sakses romanu „Dzirksteles naktī”, A. Griguļa, J. Vanaga un A. Brodeles lugas, J. Sudrabkalna, V. Luksa, A. Balōža, F. Rōkpeļņa, A. Imermaņa, M. Kepmes un J. Grota dzejas, Ž. Grīvas, V. Bērces, J. Granta un cytu autoru stōstus.

Latvīšu rakstnīku lobōkī dorbi, pōrtulkōti krīvu volūdā un daudzu cytu Padūmju Savīneibas tautu volūdōs, īgōjuši daudznaciju padūmju literaturas zalta fondā.

Kurts Fridrihsons bija šo domubiedru iedvesmotājs, arī iniciators. Pulcēšanās forma – atvērtās durvis privātā dzīvoklī tieši un gandrīz protokoliski atgādināja slavenos franču salonus. Katrs varēja līdzi ņemt kādu paziņu (tā arī bija nodevības augsne). Uzstāšanās, vienmēr kāds referāts vai apcere par kādu kultūras garu, sarunas, strīdi, viegla saviesība. Albērs Kamī (viņa filosofijā, šķiet, iemīlējušies un no viņa personības apreibuši bija vai visi, daži, to skaitā Fridrihsons, – uz mūžu), Gandijs, Mikelandželo, Vrubelis, Martins di Gārs, Sartrs, Ekziperī, Tolstojs, neskaitāmi citi. Taču dzelzs aizkaram un čekai bīstamākais izrādījās Andrē Žids, ko Fridrihsons bija saticis Latvijas brīvvalsts laikā Francijā, un okupētajā Latvijā viņa nelegālais darbs „Atgriešanās no Padomju Savienības”. Tajā izteiktā kritika par PSRS pastāvošo režīmu bija izšķiroša.

Jauna latviešu padomju komponista simfonija – tas ir izcils sasniegums vispār mūsu mākslas un kultūras dzīvē! [..]

Jāņa Ivanova talants arī līdz šim viszīmīgāk bija izpaudies simfoniskās mūzikas formās. Bet ja viņa iepriekšējā, ceturtā, simfonija Atlantīda bija vēl literāri estētiskas problēmas iedvesmota, tad šo 5. simfoniju, var teikt, ir iedvesmojusi pati dzīve un jaunā diena.

Tā ir skarba, negluda valoda, stūraina melodika, ritmi ir nelīdzeni, satraukti, harmonijas mezglotas, sarežģītas. Bet tā ir laikmeta valoda, reālās dzīves, īstenības ritmi. [..]

Nils Grīnfelds: Lai runā katrs savā valodā, strādā savā garā, – mēs tomēr nestrādājam paši sev, bet tautai. Lai kādu darbu darām, – mums jāuzstāda un jāparāda mērķis. Ja arī ne programmu, bet idejisko virzienu vajaga samanīt arī katrā mūzikas darbā.

Visasāko iebildumu izteic P. Smilga par to, ka Ivanovs nepasaka sava darba ideju, nedeklarē mērķi.

Ivanovam katēgoriski atsakoties runāt par savas simfonijas saturu resp. par saviem pārdzīvojumiem, jo strauji sāk krustoties domu šķēpi. Izraisās daža daudziem svarīga mākslas problēma, īpaši akcentējot jautājumu par programmas mūziku.

• Pa vilni 222,4 m: pl. 7.20–8.45 pārraide no Maskavas.

• Pa vilni 521,7 m: pt. 8.20 fragmenti no padomju komponistu operetēm.

• Pa vilni 521.7 m un 222.4 m: pl. 8.45–10.30 pārraide no Maskavas (pl. 10 pionieru sauksme).

• Pl. 10.30 b. Drozdova raksts: „Padomju televizija”.

• Pl. 10.45 A. Žilinska solo dziesmas (dziedās A. Klinka).

• Pl. 11 pārraide no Maskavas (raidījums no Varšavas).

• Pl. 11.30 literars raidījums. Krievu padomju dzejnieku dzejoļi. Pa vilni 222.4 m: pl. 12.20–18 pārraide no Maskavas.

Arvienu rosīgāk republikā notiek gatavošanās 1955. g. republikāniskajiem dziesmu svētkiem, kas būs veltīti Pad. Latvijas 15. gada dienai. Pašlaik Rīgā dziesmu svētku repertuāru iestudē 549 kollektīvi, kuŗos ietilpst ap 19.000 dalībnieku. Lauku rajonos noorganizēti un aktīvi darbojas jauni koŗi. Dziesmu svētkos piedalīsies arī Rīgas garnizona koris ar 500 dziedātājiem un apvienotais kaŗavīru pūtēju orķestris.

50. gados jau visi tur klausījās aizliegtās radiostacijas un pierakstīja tās melodijas. Vēlāk jau parādījās notis ar ārzemju mūziku. Pats Leons jau nodarbojās ar nošu pārrakstīšanu, viņš pārrakstīja notis orķestrim „Rīga” un Radio orķestrim. Tajā laikā viņam arī bija jāraksta partitūras. Komponists uzraksta partitūru, un tad Leons pārrakstīja katram instrumentam partijas. Un vienkārši notis arī viņš pārrakstīja. Tajā laikā kopētāji nebija viegli pieejami, visu ar roku pārrakstīja.

Mēs piederējām pie tās paaudzes, kura dziedāja, ganos iedama. Vecvecākiem aizvien bija saglabājušās Ulmaņa laikā izdotās dziesmu grāmatas, un, ejot ganos, izdziedājām visas dziesmas no viena vāka līdz otram. Mājās mums bija arī klavieres, un tās prata spēlēt gan mamma, gan lielā māsa, kura gāja mūzikas skolā. Tāpēc bieži vien dziedājām arī mājās klavieru pavadījumā. Daudz dziedājām, arī ciemos iedami. Tad nereti izdziedājāmies līdz rīta gaismai.

Jauns pavērsiens Latvijas džezā sākas piecdesmitajos gados, kad pēc Staļina nāves režīms kļūst nedaudz liberālāks un mūzikā ienāk jaunie – pēckara paaudzes mūziķi. Šie vīri liek pamatus Latvijas džeza tradīcijai – Gunārs Kušķis (saksofons un klarnete), Ivars Vīgners (klavieres), Raimonds Raubiško (saksofons), Raimonds Pauls (klavieres), Ivars Birkāns (saksofons, flauta), Aivars Krūmiņš (trompete), Aivars Zītars (kontrabass), Zigurds Rezevskis (sitaminstrumenti). 1956. gadā tiek dibināts pirmais Latvijas profesionālais džeza ansamblis – Latvijas Radio džeza sekstets kontrabasista Egila Švarca vadībā, savukārt 1957. gadā – Latvijas filharmonijas REO (Rīgas estrādes orķestris) Ringolda Ores vadībā. Bez šiem profesionālajiem valsts kolektīviem darbojas vairāki amatieru bigbendi pie tā sauktajiem kultūras namiem, kuros spēkus iemēģina daudzi nākamie Latvijas džezmeņi („Armatūra” Ivara Mazura (klavieres) vadībā, kultūras nama „Draudzība” bigbends u. c.).

Starp citiem Latvijas PSR Dailes teatra darbiniekiem par Raiņa „Uguns un nakts” izrādi ar Staļina premiju apbalvots arī teatra mākslinieciskais vadītājs republikas Tautas mākslinieks Eduards Smiļģis.

Smiļģa vārds pietiekami pazīstams: tas saistīts ar Dailes teatra dzimšanu un ar tā vēsturi, tas simbolizē šā teatra jaunradi. Būdams viens no Latvijas teatra mākslas progresivākajiem pārstāvjiem, Eduards Smiļģis jau pašā padomju varas nodibināšanas faktā ieraudzīja dzimtajai zemei jaunu kulturas uzplaukuma laikmetu. Kā teatra mākslas darbinieks viņš atdeva visus savus spēkus kalpošanai jaunajam skatītājam, teatra jaunajiem sabiedriskajiem uzdevumiem. [..]

„Uguns un nakts” izrāde ir labākā, ko sagatavojis Smiļģis pēdējo triju teatra sezonu laikā, tā caurausta ar šim teatrim raksturīgo optimismu un iepriecina skatītāju ar īpato svētku noskaņojumu. Kā īsts mākslinieks, kas prot ne tikai attēlot īstenību, bet izprast arī tās dziļāko jēgu, Smiļģis savās izrādēs atklāj jaunā padomju cilvēka, darba un cīņas cilvēka garīgo pasauli, viņa augstos sabiedriskos idealus, viņa prasmi pārvarēt grūtības cīņā par visu kopīgo laimi.

Rīgas mākslas filmu kino studija veikusi savu pirmo lielo darbu – izgatavojusi pirmo Padomju Latvijas mākslas filmu Mājup ar uzvaru. Filmas scenariju veidojuši M. Bleimanis un K. Isajevs pēc Tautas rakstnieka Viļa Lāča lugas Uzvara. Scenarija autori visnotaļ pieturējušies pie lugas autora fabulas un personaža, kas vien jau zināmā mērā nodrošināja viņu darba un visas filmas panākumus. Uz šī scenarija pamata tad nu kino režisors Aleksandrs Ivanovs, kopā ar režisoriem LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku P. Armandu un LPSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku L. Leimani, kopā ar galveno operatoru Staļina premijas laureatu Eduardu Tisi, operatoriem V. Upīti, A. Poli un I. Goldbergu, kā arī kopā ar spējīgo aktieru kolektivu inscenējis īstu plaša vēriena mākslas filmu. [..]

Savā darbā Ivanovs pilnā mērā ir vadījies no socialistiskā reālisma principiem, kas ir likti arī padomju kino mākslas pamatos. Filmā nav teatralisma, nav mākslotības, bet gan – dabiska notikumu attīstība un to vienkāršs, pārliecinošs tēlojums. Tanī pašā laikā – blakus vienkāršībai izjūtam stingru mērķtiecību, kur režisors savus nodomus pilnā mērā realizējis, prasmīgi izlietojot kino aparata objektivu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka ir viens no spilgtākajiem staļinisma laika arhitektūras paraugiem, kur nacionālie un sociālisma propagandas radītie motīvi apvienoti, jāatzīst, augstvērtīgos mākslinieciskos darinājumos. Nams ir reprezentatīvs, kompozicionāli simetrisks un regulārs, celts, ievērojot tālaika padomju arhitektūras principus. Nedaudz nievājošais nosaukums „Staļina baroks” piemērojams ēkas mākslinieciskajam risinājumam, kas analogs baroka principiem: blīvs dekora un ornamentikas lietojums, sākot ar fasādē izmantotajiem keramikas apšuvumiem, metālkalumiem, daudzajiem tornīšiem, lauztajām dzegu horizontālēm / vertikālēm un beidzot ar interjerā iekļautajām greznajām lustrām, sienu dekoratīvo apdari, ciļņiem utt. Manāmas atsauces arī uz citiem vēsturiskajiem stiliem – klasicismu un gotiku (ņemot vērā ēkas kompozīcijas tieksmi uz augšu, kas ievērota arī detaļu izstrādē) –, kas sintezēti ar latviešu etnogrāfiskajiem un tautiskajiem motīviem.

Padomju Savienības Komunistiskās partijas XIX kongresa direktivās par piekto piecgadu plānu ietverta plaša programa dzīvokļu celtniecībai, pilsētu un strādnieku ciematu iedzīvotāju komunalo un sadzīves vajadzību labākai apmierināšanai.

Šajā sakarībā Latvijas padomju architektiem izvirzījušies lieli uzdevumi, kuru izpildē jau var atzīmēt zināmus panākumus. Balstoties uz padomju pilsētu celtniecības mākslas pamatprincipiem, izstrādāti republikas pilsētu un rajonu centru lielākās daļas plānojuma projekti. Galvenajos vilcienos izstrādāts arī Rīgas pilsētas ģeneralais plāns. Pēc architektu Tīlmaņa, Plūksnes un Šņitnikova projekta Rīgā iesākta pirmās augstbūves – Kolchoznieku nama celtniecība. Ievērības cienīgiem objektiem jāpieskaita arī Latvijas PSR paviljons Maskavā. Kā pozitivs sasniegums jāatzīmē projektu architektoniskais atrisinājums Padomju namiem Daugavpilī un Liepājā (autori – architekti Aivars un Bogačenkovs), tāpat vairāku namu un citu celtniecības objektu projekti Rīgā un pārējās republikas pilsētās.

Runājot par projektēšanu, jāatzīmē, ka partija izvirzījusi mums jaunus uzdevumus. Partijas XIX kongresa direktivās par PSRS attīstības piekto piecgadu plānu teikts: „Uzlabot celtniecībā projektēšanu, saīsināt projektēšanas termiņus un laikus nodrošināt celtniecību ar projektiem un tāmēm, plaši ieviešot tipveida projektēšanu. Nodrošināt projektēšanas organizācijas ar kvalificētiem kadriem.”

Celtniecības kopprocesā projektēšanai, kā darba pirmajai stadijai, vienmēr ir bijusi sevišķi svarīga nozīme. Kapitalieguldījumu apgūšanas efektivitate celtniecībā daudzējādā ziņā atkarīga no to projektu kvalitates, kurus realizējot veic šo celtniecību.

Ar ēšanu bija ļoti slikti. Kolhozs izmaksāja dienas algu graudos. Mēs, trīs bērni, skatāmies, ko mamma nesīs mājās pēc darba dienas. Viņa atnes spaini, kur graudi klāj tikai dibenu… Gājām kolhozā slaukt govis. Brigadiere skatījās, lai mēs neko nepadzertu un lai arī pienu nepaņemtu mājās. Dzīvojām mūžīgā izsalkumā, un skolā arī neizdevās īsti labi pamācīties, jo visu laiku gribējās ēst.

Ideāls mums būtu maza, maza mājiņa – tik liela, ka likums to atļauj, praktiski aprīkota ar mazu dārzu saknēm. Katra lieta savā vietā: nebūtu jābaidās, ka glezna pazūd no sienas (Rīgas skats pretim V. C.), vāze no bufetes (Cīruļa– Sirotina ar tautu meitu virsū), ka paliek tikai tumšs plankums putekļainā plauktā, ka tiek nogriezta puse no rozā samta lentes, kas aizmirsta stāvēja uz zaļās bufetes, ka pazūd mētelis no priekšnama (Mērītes jaka un zaļais mētelis), visas ēdam- un deserta baltmetāla karotes no ķēķa, kur to savulaik bija vairāk kā pusducis, naži un gafeles, glāzes un trauki, kurvīši un burkas, šņabja un tukšas alus pudeles no pieliekamā skapja, gaļas mašīna un katliņi, adatas un diegi, birstes un veļa, šķēres un ēdamlietas, zaļā, biezā drēbe.

„1952. g. 28. novembrī Rīgas raj. 2. iec. Tautas tiesas izpildītājs sakarā ar vīra – dēla Ratnieka Voldemāra Andreja d. notiesāšanu ar mantas konfiskāciju aprakstīja mums kolchoznieku sētai piederošu viņu mantu.

Tā kā bez notiesātā Ratnieka Voldemāra Andreja d. mēs ģimenē esam palikuši vēl pieci cilvēki, tad lūdzam Tautas tiesu izslēgt no mantas apraksta akta un atgriezt mums īpašuma tiesības uz sekojošu mantu:

1. Govi, brūnā krāsā Rbļ. 1000.
2. Cūkas, 2 gab. a.700 -“- 400.
3. Vistas, 9 gab. a.10 -“- 90.
4. Skapis 3. durvju, ozola -“- 800.
5. Gultas, 2 gab., ozola -“- 500.
6. Tualetes spoguļi, ar skapīšiem -“- 400.
7. Nakts skapīši, 2 gab. -“- 200.
8. Dīvāns, brūni raibs -“- 500.
9. Galdiņu, apaļu-brūnu -“- 100.
10. Vecuma brezentu, 1 gab. -“- 25.
11. Vaļinkus, 1 pāri -“- 25.
12. Vīries zābakus melnus -“- 150.
13. Uzvalku, vilnas brūni svītrotu -“- 700.
14. Vīriešu puskažoku pelēku -“- 150.

Kopā: 6065.- Rbļ.

Mēs skolā daudz lasījām par Ļeņinu, un krievu valodas stundās vajadzēja arī prast stāstīt par Ļeņinu. Tā nu reiz viens puika, skolotājas saukts, izgāja klases priekšā un sāka krieviski stāstīt: „У Ленина было черное…” („Ļeņinam bija melns...”), un tad puisis pēkšņi aizmirsa, kā krieviski ir „mētelis”. Kāda cita klasesbiedrene, kas vēlējās puisi izjokot, pačukstēja viņam priekšā – „платье”, kas nozīmē „kleita”. Tad nu arī klasesbiedrs lepni stāstīja, ka Ļeņinam bija melna kleita, pats nemaz nenojauzdams savu kļūdu.

Mīļie korejieši! Mēs, Ābeļu septiņgadīgās skolas 4. kl. skolēni, sūtām jums sveicienus no savas republikas. Katru rītu mēs lasām avīzēs par jums. Mēs priecājamies, ka jūsu tautas armija tik varonīgi cīnās pret iebrucējiem. Mēs jūtam jums līdzi, jo arī mūsu republikai ir gājušas pāri kara vētras. Arī mēs esam daudz cietuši. Tagad mēs mācāmies lielās, siltās, gaišās skolās un ar žēlumu un naidu pret amerikāņu iebrucējiem sekojam avīžrakstu ziņām par jums. Ar interesi mēs lasām arī stāstus par jūsu dzīvi. Mēs 4. klasē mācāmies 20 skolēni. Dzīvojam uz laukiem. Daļa, kas dzīvo tālākos kolhozos, skolā dzīvo visu nedēļu. Skolā bez klasēm skolēniem ir arī guļamistabas, ēdamistabas, mazgātuves. Lielu vērību mūsu Padomju valsts piegriež fiziskajai audzināšanai.

Kad pabeidzu pamatskolu un iestājos tehnikumā, tad gan vairs negāju komjauniešos. Mēs dzīvojām piecas meitenes vienā istabiņā tehnikuma kopmītnēs, un neviena nebija komjauniete, bijām draudzīgā, „bezpartejiskā istabiņa”. Sākumā gan bija vēl dažas meitenes - komjaunietes, bet mēs viņas drīz vien izsvēpējām ārā.

Rīkojums

pils. Pavlovam Jānim „Palejās”

Saskaņā ar pagasta izpildu komitejas lēmumu Paleju saimniecības dzīvojamās un saimniecības ēkas piešķirtas Rojas skolai, šai sakarībā uzdodu Jums līdz š. g. 23. augustam atbrīvot Paleju saimniecības dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pēc šī termiņa Jūs no telpām izliks piespiedu kārtā.

Lubezerē, 1949. gada 13. augustā.