Padomju sistēmā mākslinieks, kamēr tas nepretojas valdošām partijas dogmām, bauda visāda veida valsts aparāta labvēlību. Tāpēc teorētiski karjeras māksliniekiem daudz priekšrocību (par citām iespējām nerunāsim) pretstatā māksliniekiem Rietumos: tie saņem pabalstu materiālu iegādei, tiem piešķir darbnīcas, oficiālus pasūtinājumus un iekšzemes un pat ārzemju komandējumus. Šādos apstākļos, vismaz ārēji, Latvijas mākslas dzīve pagājušā gadā ir bijusi ļoti aktīva kā kvalitatīvi, tā kvantitatīvi. Saprotamu iemeslu dēļ izstāžu rīkošanai sevišķus impulsus ir devusi Ļeņina 100 gadu dzimšanas dienas atcere. Tieši šī „ļeņiniāde” vislabāk izgaismo daudzveidīgo un savā ziņā pretrunīgo mākslas sniegumu.

Alternatīvās kultūras veidotāji pārsvarā nebija atklāti disidenti, atskaitot Sandru Rīgu, kuru vajāja neslēpti izteiktās reliģiskās pārliecības dēļ, varbūt vēl kādu. Līdzās savas manieres, stila meklēšanai glezniecībā, rakstniecībā, mūzikā, režijā, fotografēšanā, filmu uzņemšanā visus vairāk vai mazāk vienoja aizraušanās ar modernisma literatūru, mākslu, poļu periodiku, „Radio Luxembourg London WI” u. c. aizliegtu vai pusaizliegtu radiostaciju klausīšanos (bieži mūzikas, ne politikas dēļ), pirmskara periodikas [..], literatūras (Aleksandrs Čaks, Anšlavs Eglītis u. c.), Šopenhauera, Nīčes, Freida, bet arī ar modē nākošā strukturālisma darbu lasīšanu.

[..] par Regīnu Ezeru bez nolaidēm var droši sacīt – ejot no grāmatas uz grāmatu, iezīmējas jaunu, augstāku kvalitāšu meklējumi problemātikā, formā, stilā. Par to īpašu pārliecību gūstam, salīdzinot, teiksim, sešdesmito gadu sniegumu ar jaunāko stāstu un noveļu krājumu „Cilvēkam vajag suni” (1975), romānu novelēs „Zemdegas” (1977) un vairākiem jaunākajiem periodikā publicētajiem darbiem, kuros bez saturiskās jaunatklāsmes momentiem zīmīgi arī centieni pēc žanru sintēzes. Te savdabīgu, saistošu izpausmi gūst lielās prozas, noveles, esejas un vietumis arī dramaturģijas elementi. Pēdējā momenta pieminējums nebūt nav nejaušs. Līdz šim gan tikai viens Regīnas Ezeras darbs – romāns „Aka” – pārtapis skatāmā mākslas darbā – kino filmā „Ezera sonāte”. Taču arī vairāki citi R. Ezeras darbi slēpj sevī visai izteiktas dramaturģiskas potences, spējīgas mākslinieciski iedarbīgi transformēties kā ekrāna, tā arī skatuves mākslā.

Līdzās latviešu padomju prozistu A. Bela, Z. Skujiņa, V. Lāma darbiem, kas pēdējā laikā visvairāk tulkoti krievu un citās valodās, cittautu apgādu un izdevumu redakciju uzmanību aizvien vairāk piesaista R. Ezeras darbi. [..]

Bez Regīnas Ezeras darbiem šodien būtu grūti iedomājama latviešu padomju prozas kopaina, tās attīstība. Īpaši tas attiecas uz psiholoģisko jeb nosacīti sakot – liriski psiholoģisko prozu, kuras spilgta pārstāve un aktīva veidotāja ir mūsu autore. 

Valda Artava dzejoļi ir dumpinieciski un satīriski, tādējādi raksturojot stagnācijas laika literatūru.

Valdis Artavs

Ķēdes reakcija

Kāpj tribīnē priekšnieks,
Lai padotos sveiktu,
Lai nepilnu pusduci vārdu tiem teiktu.
Pa kabatām vandās,
Velk papīru laukā,
Liek brilles uz deguna, klepo un šņaukā,
Tad, degunu lapiņā iebāzis, teic:
„Man, biedri, jūs sirsnīgi jāapsveic!”

Skrien atbildēt padotais
Riksītī straujā.
Tam arī jau špikerīts ievīstīts saujā,
Ka nemisas mēle vēl, pasargi dies,
Un tādēļ viņš nolasa vārdu:
„Paldies!”
Es arī, lūk, zīmīti sameklēt steidzu,
Jo man jums ir jāsaka: „Biedri, es beidzu!”

1968. gada pavasarī notika pirmais R. Paula autorkoncerts kopā ar REO, atskaņojot deviņas dziesmas ar Alfreda Krūkļa vārdiem, no kurām vairākas ‒„Nepārmet man”, „Mežrozīte”, „Baltijas jūrai”, „Dziesma nenosalst” ‒ kļuva par estrādes žanra etalonu. 60. gados, 70. sākumā visvairāk dziesmu sacerētas ar A. Krūkļa un Ziedoņa Purva („Latgalei”, „Baltā saule”) dzeju. 1969. gadā iznāca R. Paula pirmā skaņuplate „Tev, mana labā”. [..]

1971. gada pavasarī REO iestudēja R. Paula dziesmu ciklu – teatralizētu uzvedumu „Vecās Rīgas vitrāžas”, kas kļuva par nozīmīgu virsotni viņa skaņraža daiļradē. Tā paša gada rudenī R. Pauls aizgāja no darba REO, lai varētu vairāk laika veltīt kinomūzikas sacerēšanai. [..]

1972. gada sākumā R. Pauls ķērās pie jauna vokāli instrumentālā ansambļa izveides. Par tā mājvietu kļuva Latvijas Radio. [..] 1974. gadā ansamblis kļuva par Latvijas PSR Valsts Filharmonijas kolektīvu, 1975. gada rudenī ieguva nosaukumu „Modo”. [..]

1971. gadā sākās R. Paula sadarbība ar dzejnieku Jāni Peteru („Zilā”, „Ances romance”), 1976. gadā notika R. Paula un Imanta Ziedoņa („Caurvējā”, „Tā es tevi mīlēšu”) pirmais kopīgais autorvakars Lielajā ģildē. [..] R. Paula dziesmas regulāri guva panākumus „Mikrofona” aptaujās. [..]

Slēgtā sabiedrībā, kāda bija padomju sabiedrība, „Mikrofons” spēlēja ļoti interesantu lomu. Tā bija viena no retajām patiesām pilsoniskām kustībām, kas nebija organizēta ne no augšas, ne sāniem, bet cilvēki kaut ko darīja patiesi. Cilvēki nepatiesi balsoja vēlēšanās, nepatiesi runāja sapulcēs, bet šeit bija kaila patiesība – cilvēks drīkstēja darīt, ko viņš grib. Viņam patika šī dziesma, un viņš par to arī balsoja. Un, kad notika tie lielie koncerti, uz kuriem plūda tūkstoši, un vēl vairāk tūkstošu palika mājās un klausījās, cilvēki saprata, ka mēs visi kopā kaut ko darām. Es te redzu ļoti tālejošas sekas – tā ir balsošana! Tās bija vēlēšanas! Mēs īstenībā ievēlējām sev dziesmu parlamentu! Melodiju parlamentu – jau toreiz! Tas viss turēja mūs visus kopā.

„„Mikrofona” skanēšanas laiks tika piemērots tam laikam, kurā skanēja „Amerikas balss”. Ja „Amerikas balss” mainīja laiku, tad mainījās arī „Mikrofona” skanēšanas laiks,” smejas Kārlis Grīnbergs, kurš līdz 80. gadu vidum bija „Mikrofona” redakcijas vadītājs. Raidījums tolaik skanēja četrreiz nedēļā – otrdienās, ceturtdienās, piektdienās un svētdienās septiņos vakarā. Apzināti veidots kā izklaidējošs, brīvāka formāta raidījums ar mērķi piesaistīt plašu auditoriju, „Mikrofons” prata ietvert arī sabiedrībā svarīgas tēmas un, viņaprāt, tādējādi pielika arī savu roku Atmodas veicināšanā. [..]

Dziesmā varēja pateikt vairāk nekā vārdos, tādēļ dziesmu tekstus cenzori pētīja īpaši skrupulozi. Raidījuma veidotāji atceras, kā 1981. gadā tika saņemti stingri mājieni, ka nedrīkst uzvarēt Ulda Stabulnieka un Māras Zālītes „Tik un tā”. Bet 1986. gadā bijuši centieni kavēt grupas „Līvi” dziedātās „Dzimtās valodas” uzvaru, kas gan neizdevās.

70. gadi – disko mūzikas uzplaukums un dažādu rokmūzikas apakšžanru attīstība. 20. gs. 70. gadu sākumā Latvijā pazīstamāka kļuva grupa Menuets, kas izpildīja I. Kalniņa un arī grupas dalībnieku dziesmas. Pauls nodibināja ansambli Studija, kas vēlāk kļuva par Modo un līdzās šlāgermūzikai atskaņoja arī atsevišķas rokmūzikas kompozīcijas, tiesa gan šodien muzikologi un laikabiedri šo mūziku nepieskaita pie rokmūzikas žanra. R. Pauls atceras, ka daudz pārtvēris muzikālā ziņā no amerikāņu grupas Chicago, tika iestudēta Stīvija Vondera programma, taču publika vēl neesot bijusi gatava šādai mūzikai. Tieši šo laiku var uzskatīt par rokmūzikas nostiprināšanos, jo Latvijā radās tādas liepājnieku grupas kā Līvi, Credo un Remix.

Klātesošo sirsnīgi sveikti, pa parka centrālo aleju soļoja viesi – Maskavas, Ļeņingradas, Tomskas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Moldāvijas un Igaunijas mākslinieciskie kolektīvi. Kopā ar viņiem bija dziedātāji no Bulgārijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas un Polijas.

Jaunietes un jaunieši košos latviešu tautas tērpos nesa PSRS karogu, brālīgo savienoto republiku karogus, 1873. gadā notikušo pirmo Latvijas dziesmu svētku un 1973. gada Dziesmu svētku karogus.

Rolanda Kalniņa ceļš filmu mākslā ir vienlaikus dramatisks un apliecinošs. „Es visu atceros, Ričard” kā pirmais ekrāna darbs, kurā kāds latviešu režisors mēģina pieskarties sarežģītajam leģionāru likteņstāstam, tika pārmontēts un „nolikts plauktā”. „Elpojiet dziļi” sagaidīja tas pats liktenis – pirmizrādi tā pieredzēja tikai 1986. gadā, bet tiem laikiem netradicionālā, talantīgā un spoži eksperimentālā kino valodā filmētais darbs „Piejūras klimats” ar cenzūras „svētību” tā arī netika pabeigts. Skatoties saglabājušos filmas fragmentus, ar pārliecību var apgalvot: ja šī iecere tiktu realizēta, latviešu mākslas kino būtu gājis pavisam citu attīstības un kino valodas ceļu un varbūt pasaules kinovēsture pieminētu ne tikai „čehu jauno vilni”, bet arī Rīgas spēlfilmu skolu. Rolands Kalniņš allaž spējis ap sevi pulcināt izcilu komandu – operatori Miks Zvirbulis un Gvido Skulte, mākslinieki Uldis Pauzers un Gunārs Balodis, kostīmu mākslinieces leva Kundziņa un Večella Varslavāne, komponisti Imants Kalniņš un Marģers Zariņš, grima māksliniece Rasma Prande. [..]

Gunāra Priedes luga „Trīspadsmitā”, kas ir filmas „Elpojiet dziļi” pamatā, atklāj tēmu, kura Rolandu Kalniņu interesējusi visās viņa filmās, – talantīgas personības vieta sabiedrībā un politiskajās iekārtās, viņa paša izvēles nozīme sava likteņa veidošanā.

„Tā vairs nav mana filma, tauta to ir man atņēmusi un nacionalizējusi,” – tā par spēlfilmu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) teicis tās režisors Jānis Streičs (1936). Un patiešām, neviena cita filma Latvijas kinovēsturē nav izpelnījusies tik lielu tautas mīlestību – vairākkārt dažādās aptaujās tā atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu.

Filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” notikumi jau droši vien no galvas zināmi ikvienam Latvijā, bet interesanti, ka scenārija rakstīšanas laikā šī ļoti vienkāršā shēma tika nopietni apšaubīta – tāds „čūsku midzenis”, kuru ap centrālo tēlu, veco Saknīšu Mirtu (teātra granddāmas Lilitas Bērziņas (1903–1983) ģeniālajā atveidojumā) savij Mirtas attālie radinieki, kas gadiem nav interesējušies par veco tantiņu, līdz kamēr viņa loterijā laimē automašīnu.

Tobrīd autoriem tika pārmests, ka stāstā neesot gandrīz neviena pozitīva tēla, tikai nenovīdīgi mantrauši, tomēr laika distance pierāda, ka filmas lielākais trumpis un arī komiskais potenciāls izrādās tieši šie ārkārtīgi tipiskie un ļoti cilvēciskie raksturi. [..]

Ar laika distanci kopš filmas uzņemšanas tās režisors Jānis Streičs kādā intervijā Kristīnei Matīsai pieticīgi saka: „Ir patīkami, ka Limuzīns izturējis laika pārbaudi un kļuvis par klasisku tautas gabalu. Mans nopelns bija tikai to ieraudzīt un salikt kopā.”

Uzvara konkursā par labāko Dailes teātra projektu 1959. gadā pārmainīja Martas Staņas dzīvi, un viņa atgriezās galvaspilsētā. Arhitektes talants pilnībā atklājās dzīves pēdējos desmit gados, gan saistībā ar jauno Dailes teātra būvi, gan piedaloties daudzos konkursos. Žūrija viņas kontroversiālās idejas ar augstāko atzinību novērtēja reti, biežāk tās tika noraidītas kā pārāk revolucionāras. Marta Staņa bija ideju arhitekte, un ēku tehniskie risinājumi viņai sagādāja grūtības. Teiktais ir radījis feministisku mītu, kuru būtu laiks kliedēt. Paradoksāli, bet Staņa savas idejas realizēja ar arhitektu – vīriešu palīdzību. Skultē viņa sadarbojās ar Andri Kalniņu, pie teātra tehniskā projekta strādāja jaunais un talantīgais arhitekts Imants Jākobsons, kurš pelnīti kļuva par tā līdzautoru. Mūsdienās vienīgās labi saglabātās arhitektes ēkas – Dailes teātra ‒ pabeigšanu Marta Staņa nepieredzēja, bet tas nemazina viņas radošā mūža nozīmīgumu.

Ar dizaina veicināšanu PSRS nodarbojās institucionāla sistēma – zinātniski tehniskie un tehniskās estētikas institūti, iznāca sadzīves kultūrai un dizainam veltīti periodiski izdevumi un almanahi, tika rīkotas rūpnieciskajai mākslai veltītas starptautiskas, visbiežāk gan sociālistisko valstu bloka mēroga konferences reizē ar informācijas un mācībspēku apmaiņu, vietējas izstādes, tai skaitā dizaina paraugu konkursi, un valsts piedalījās starptautiskās izstādēs un gadatirgos. Informācijas apmaiņa virsotni sasniedza 1959. gadā, kad tika sarīkota PSRS izstāde Ņujorkā. Veicināšanas institūcijas darbojās pie PSRS Ministru padomes, piemēram, Izgudrojumu un atklājumu komiteja, un tika izveidoti arī kontroles mehānismi, mākslinieciskās padomes rūpniecības uzņēmumos, kurās piedalījās arī tirgotāju pārstāvji, savukārt vispārēju pārraudzību īstenoja organizācija Госстандарт („Valsts standarts”).

Par pieminekļa projektu sprieda veselus septiņus gadus. Par tā autoru izraudzīja tēlnieku Juri Mauriņu (1923–1993), kurš sekmīgi bija piedalījies daudzos „Ļeņinu” konkursos un par sevi reiz teicis, ka darina „Ļeņinus” un kapa pieminekļus.

„Ļeņinus” padomju valstī nevarēja darināt kurš katrs. Bija jāpārzina kanons – leņķi, attālums starp uzacīm, galvas forma un apkārtmērs, pieļaujamās pozas utt. Piemineklis bija iecerēts dižens, arī materiāls atbilstošs – bronzas lējums.

Tā mākslinieciskais risinājums bija tik modernistisks, netradicionāls un tāls no sociālistiskā reālisma, ka joprojām nav skaidrs, kā visu pārraugošās un kontrolējošās iestādes to izlaida cauri. No kanoniskajiem elementiem atpazīstams bija vien plikais galvvidus un kazbārdiņa. Nebija tradicionālās, tālē pastieptās rokas un citu ierasto ļeņinismu (saujā iežmiegtās žokejenes vai „aprīļa tēžu”, akurātā frencīša u. c.).

Lai nerastos šaubas, uz postamenta lieliem burtiem bija rakstīts ĻEŅINS. Sākotnēji pieminekļa pakājē bija paredzēta arī tribīne, bet Latvijas PSR Kultūras ministrijas komisija ieteica no tās atturēties.

Tādu nākotnes ainu prognozēja Jūrmalai kāds no tūrisma ceļvežiem 60. gados. [..] Zeltainā pludmale un kāpās šalkojošās slaikās priedes nenoliedzami ir galvenais iemesls, kas Jūrmalu padarījis par tīkamu un ilgotu atpūtas vietu jau kopš kūrorta pirmsākumiem. Ne mazāk svarīgas, protams, ir arī ārstniecības, atpūtas un izklaides iespējas. Taču, ja labi padomā, tad noteikti var atrast milzums daudz mazāk slavenu, tomēr jauku un pievilcīgu vietu vasaras atpūtai pie jūras, bet... ne uz vienu no tām 60.–70. gados netraucās tādi ļaužu pūļi kā uz Jūrmalu. Lai gan oficiāli to dēvēja par trešo vissavienības kūrortu (aiz Sočiem un Jaltas), daudzējādā ziņā Jūrmala noteikti bija pirmajā vietā. Jūrmalu apvija īpaša gaisotne – šeit atpūtās padomijas varenie un slavenie, te viesojās ārzemnieki, uzstājās ievērojami mākslinieki, un visiem tiem, kas te ieradās no tālām PSRS malām, Jūrmala bija „padomju Rietumi”.

Vēl bija tikai pāris dienu līdz Ziemassvētku koncertam un deju vakaram. Bija paredzēta svētku eglīte, un Artūrs spēlētu Ziemassvētku veci. Oficiāli tas gan skaitījās Jaungada sarīkojums, jo jaunā valdība Ziemassvētkus neatzina. Visi priecājās par gaidāmajām līksmajām stundām, bet Mārci mocīja agonija. [..]

Pienāca pēdējā skolas diena pirms svētkiem. Visi skolēni sagatavojās savstarpējam apdāvināšanās priekam. To izkārtoja tā, ka katra klase sameta mantas kastē, ko vēlāk nogādāja pie svētku egles. Piecas klases, piecas kastes. Piecās bļodiņās sameta zīmītes ar skolēnu vārdiem. Tad dāvanas aizmirsa līdz vēlai vakara stundai. Pēcpusdienā vairs nenotika mācības. Skolotājs Dobelis ar dažiem zēniem pārnesa egli. Apkalpotājs sameklēja eglei kāju. Koku piezāģēja vajadzīgā gaŗumā un uzslēja stāvus. Nu skolotājas kopā ar meitenēm pušķoja egli. Mūzikas skolotājs Grauds samēģināja kori un orķestri. Mārcis no mūzikas nekā nesaprata, bet no Grauda kunga priecīgās sejas noprata, ka viņš bij ļoti apmierināts. [..]

Laikam arī citi bija nodejojuši teicami, jo vingrošanas skolotāja visus slavēja siltākajiem vārdiem.

Tikko bija atvilkta elpa, nāca Ziemassvētku vecis, ko tagad sauca par sala veci. Viņš pieaicināja sev piecus palīgus. Tie izņēma pa vienam sainīšus no lielākajām kastēm un zīmītes no mazajām. Atvēruši zīmītes, viņi izsauca skolēnu vārdus. Izsauktie atnāca raiti un saņēma savas dāvanas.

Otra saskare bija tad, kad es biju ļoti slims, biju saslimis ar flamīnu, kas toreiz oficiāli vispār neskaitījās, jo man bija masalas. Es biju faktiski uz miršanas gultas, un vecāmāte pieaicināja mācītāju mani kristīt. Par to mani vecāki neko nezināja un nedrīkstēja pat zināt, jo viņi bija ateisti un pret visu to bija diezgan noraidoša attieksme. Vecāmāte piekopa to, ka viņa devās uz baznīcu, bet tas viss notika tā bez liekas afišēšanas, par to īsti neviens nedrīkstēja pat zināt. Un, pateicoties tam, es arī tikai izdzīvoju.

Šodienas acīm ieraugāms, ka patiesībā viena daļa tajā laikā publicēto, tiražēto mākslinieku, zinātnieku darbu nogrimuši un diez vai kādreiz uzcelsies augšā. Otra daļa ir tie, kas mēģināja runāt, rakstīt, gleznot tālaika oficiālo atļauju robežās, ik pa brīdim simbolu, mājienu, alūziju veidā pasakot vairāk, nekā drīkstēja teikt. Trešie ir tie, ko nepublicēja vai kas tikai uzkrāja bagāžu. Tur bija slāņu slāņiem.

Iļju Ripsu uzreiz apcietināja un nopratināja jau tajā pašā dienā. „Arī universitāte pacentās. Jau nākamajā dienā pēc pašnāvības mēģinājuma atzina, ka Ripss ir slims un nepieskaitāms,” rakstīts A. Grūtupa grāmatā. Pēc aresta jaunietis turpmākos divus gadus pavadīja Rīgas Psihiatriskajā slimnīcā, kur turpināja matemātikas studijas no draugu un vecāku sagādātajām grāmatām. Pasaulē atzītais matemātiķis tā arī nesaņēma P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes diplomu, jo nepaguva uzrakstīt gala darbu. Taču, kad 1971. gadā kopā ar vecākiem devās uz Izraēlu, Iļja Ripss ņēma līdzi universitātes dokumentu, kas apliecina, ka viņš ir nolicis visus eksāmenus. Ar šo dokumentu pieticis, lai Izraēlā sāktu doktorantūras studijas.

Uļa kļuvusi arī par labu basketbola taktikas izpratēju un labi prot izmantot to, ka dažkārt viņu sedz vairākas pretinieces, lai iespēlētu bumbu savām biedrenēm, kas ir labākā pozīcijā brīvam metienam. Protams, ka tik garai meitenei jāsastopas pat ar uzbāzīgu ziņkāri sabiedriskās vietās, ar citām neērtībām. Sava auguma garuma dēļ Uļa dažkārt cieš pavisam īpatnējā kārtā. Daži liberāli tiesneši uzskata, ka pretinieces var Uļu nesodīti stumdīt, grūstīt, pat iekārties rokās. Taču sabiedrībā ar citām basketbolistēm, kuru auguma garums arī ir ievērojams, visas šīs neērtības kļuvušas mazāk jūtamas.

Uljana Semjonova ir ne tikai TTT komandas centra uzbrucēja, bet arī pilda tās pašas funkcijas PSRS izlases komandā. Pasaules meistarsacīkstēs Brazīlijā 1971. gadā PSRS izlase kļuva par pasaules čempioni pēc uzvaras izšķirošajā spēlē ar Čehoslovākijas nacionālo komandu. Šajā sacensībā padomju basketbolistes panāca lūzumu savā labā, kad spēlē iestājās Uljana Semjonova.