Andris Breže ir viens no svarīgākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, klasiķis, kas pieder Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgajai robežpārkāpēju paaudzei, kuru māksla gan atainoja, gan stimulēja Atmodas laika izmaiņas sabiedrībā. Tā bija paaudze, kas ar vāgnerisku jaudu ienesa Rietumu laikmetīgās mākslas stratēģijas Latvijas mākslā, piesakot jauna veida tēlainību, domāšanu un izpratni par mākslas lomu. Brežes mākslinieciskais rokraksts un tā izteiktais individuālisms nekad nav bijis introverti vērsts, tas ir rezonējis un „izlaidis caur sevi” veselu laikmetu kolīzijas, pretrunas, nekļūstot didaktiski ilustratīvs – Brežes darbos ietvertie laikmeta komentāri ir smalkas, gandrīz caurspīdīgas zemsvītras piezīmes, kas visbiežāk maskētas kā jociņi. Asprātība un ironija ir neatņemama Brežes darbu sastāvdaļa un vienlaikus arī spēcīgs padomju realitātes nospiedums, tetovējums no laika, kurā it visam piemita dubultnozīme.

Pirms 12 gadiem seši mākslinieki no viena kursa – Ieva Iltnere un viņas vīrs Jānis Mitrēvics, Sandra Krastiņa ar dzīvesbiedru Edgaru Vērpi, Aija Zariņa un Ģirts Muižnieks – izstāžu zālē „Latvija” sarīkoja gandrīz mēnesi garu akciju, kuras laikā viņi skatītāju priekšā gleznoja, zīmēja, vārdu sakot, mēģināja koncentrēties, it kā ziņkārīgām acīm atsedzot mākslinieka laboratoriju, ļaujot ielūkoties šajā svētajā cilvēka intīmajā lauciņā – radošajā procesā. 1990. gadā tas bija kaut kas nebijis, kaut kas līdzīgs gaidītajai valstiskajai un individuālajai brīvībai, pēc kuras tauta tā tiecās un par kuru tā domāja ik brīdi. Likās, izstāžu zālē iešalcas pasaules vēji. Tā bija spontāna reakcija pret agrāk iegrožoto pašizteikšanos mākslā, pret jebkuru brīvības sašaurināšanu. Tauta pulcējās Mežaparkā, krastmalā, mākslinieki cerēja tā tuvināt pilnīgu neatkarību. Jau kopš 1980. gada „Maigo svārstību” dalībnieki bija pierādījuši sevi par talantīgiem, neordināri domājošiem gleznotājiem ar savu tēmu loku, tēlu un krāsu valodu. Viņi ātri iekaroja kā skatītāju, tā kritiķu un pat valdības ievērību un atzinību (Aija Zariņa vienīgā partijas vīriem un sievām sagādāja galvassāpes ar savu darbu izaicinošo formu un neatkarīgo domu). Ar šo visai teatralizēto un skaļo performanci savas pozīcijas viņi nostiprināja vēl neesošajā brīvajā valstī (bet cik tur tālu līdz 1991. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanai!).

20. gs. 80. gadu beigās tika dibināts Latvijas Kultūras fonds, un I. Ziedonis bija tā priekšsēdētājs līdz 1993. gadam. Šajā laikā  I. Ziedoņa vadībā tika izveidota Spīdolas balvas stipendija, Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība „Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī veicināta Latgales podnieku skolas dibināšanās. 1990. gadā I. Ziedonis tika ievēlēts Augstākajā Padomē un kā tās deputāts 4. maijā balsoja par deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Bija Augstākās Padomes Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas loceklis, taču 1991. gadā nolika deputāta mandātu.

I. Ziedonis dzejas krājumā „Taureņu uzbrukums” (1988) asociatīvā un meditatīvā manierē risina filozofiskas un nacionāli nozīmīgas tēmas. Grezni izdotajā, Kurta Fridrihsona bagātīgi rotātajā sējumā sakopoti dzejoļi, kas rakstīti laikā no 1978. līdz 1986. gadam, tātad lielākā daļa vēl pirms straujo sabiedrisko un politisko pārmaiņu brāzmas, taču to tuvumu vietām var jaust. I. Ziedonis rakstīja par brīvību, ko rada atsacīšanās no stingra pamata un taisna virziena, par brīvību, ko iegūst, vairs neko negaidot, bet pieņemot katru brīdi, kāds tas ir, un pierādot, ka droša pamata un taisna ceļa zudums nav drauds, drīzāk atvieglojums, kas paver jaunu skatu uz mūžam mainīgo pasauli. [..] Dzejā I. Ziedonis pievērsās gan aktuāliem sociāliem jautājumiem, gan garīgās izaugsmes meklējumiem un personības attīstības ceļam, viņa izteiksme un mākslinieciskie paņēmieni ietekmēja gan sava laika dzeju, gan mūsdienu dzejas standartus, guva kritikas atzinību, kā arī izpelnījās milzu popularitāti un saviļņojumu sabiedrībā.

Literārā jaunatnes žurnāla „Avots” pirmais numurs Latvijas Rakstnieku savienības un LPSR Komjaunatnes Centrālās komitejas paspārnē iznāca 1987. gada janvārī. Centrālās komitejas ideja izdot šādu žurnālu paradoksālā veidā pavērsās pret viņiem pašiem, „Avotam" kļūstot par šim laikam ļoti brīvu un pat pretvalstisku ideju ruporu. PSRS tobrīd bija sākusies Mihaila Gorbačova aizsāktā „perestroika”, līdz ar to cenzūras spiediens presē mazinājās. Līdzīgi žurnāli sāka iznākt arī pārējās Baltijas valstīs – piemēram, „Vikerkaar” jeb „Varavīksne” Igaunijā. Par „Avota” galveno redaktoru kļuva rakstnieks Aivars Kļavis, kurš redakcijā uzaicināja strādāt jaunus, dumpinieciski noskaņotus cilvēkus – Klāvu Elsbergu, Guntaru Godiņu, Normundu Naumani, Amandu Aizpurieti, Rudīti Kalpiņu, Andru Neiburgu, Sarmīti Māliņu un citus, kuri nekad iepriekš žurnālistikā nebija strādājuši. Žurnāls „Avots" iznāca reizi mēnesī 100 000 eksemplāru lielā tirāžā, bet 1989. gadā tirāžas apjoms pat pārsniedza 147 000. Ar nosaukumu „Rodņik” žurnāls iznāca arī krievu valodā, un par tā redaktoru kļuva Valdis Spāre.

Ar savu daiļradi „Čikāgas piecīši” bija kā tilts starp pasaulē izklīdušajiem latviešiem, viņu dziesmu popularitāte vienoja tautiešus dzimtenē un trimdā, veidojot nozīmības mērogā ne ar ko nesalīdzināmu radošo biogrāfiju, kas tālu pārsniedz popmūzikas ietvarus, iekļaujot priekšnesumos literārus, teatrālus priekšnesumus, politisko satīru, performances.

Sākuši kā „jauniešu jautrais ansamblis” ar nolūku piedalīties latviešu jaunatnes svētkos, „Čikāgas piecīši” uzstājušies visos kontinentos, kur mīt būtisks skaits latviešu – Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Eiropā, Austrālijā. Ansambļa repertuārs pastāvēšanas laikā izauga no populāru amerikāņu dziesmu latviskojumiem un mūžzaļu latviešu dziesmu izlases līdz oriģinālu, melodisku, tēmu ziņā šaipus un viņpus okeānam mītošo latviešu prātam un sirdij būtisku un atmiņā paliekošu dziesmu radīšanai. [..]

Kopumā „Čikāgas piecīšu” repertuārs un sniegums ir unikāls latviešu populārās mūzikas ainā, jo savas muzikālās un noskaņu daudzveidības dēļ šīs dziesmas ir iederējušās gan valsts svētkos, gan jautrās ballītēs, nopietnos brīžos un atpūtas vakaros. [..] Pateicoties „Piecīšiem”, viņu dziesmām, kas pārkopētas no skaņuplatēm magnētiskajās lentēs, izplatījās no rokas rokā, okupētajā Latvijā varēja iepazīt ASV popzvaigžņu repertuāru latviešu valodā. Ar savu repertuāru un priekšnesuma stilu ansamblis saucams arī par latviešu kantri mūzikas pamatlicējiem.

ZIGMARS LIEPIŅŠ

Tas bija emocionāls sprādziens. Nebijām gaidījuši tādu publikas reakciju. Kāds pat bija uzņēmis laiku – aplausi pēc pirmizrādes ilguši 23 minūtes. Tas šokēja jo vairāk tāpēc, ka izrādes laikā vēl neko nejutām, nebija taču nekāda indikatora, kas ļautu nojaust, būs panākumi vai arī visi piecelsies un aizies, teikdami, ka tādu draņķi vēl nav redzējuši. Izdevās. Kaut gan, salīdzinot ar pēdējo vakaru, pirmizrāde bija daudz vājāka.

VALDIS LŪRIŅŠ

Apbrīnojami bija tas, ka cilvēki paši konsolidējās ap šo pasākumu. „Lāčplēsis” man radīja ticību laikabiedriem, ticību, ka ir iespējams apvienoties. Skaidri apzinos, ka pēc pēdējās izrādes šie cilvēki izklīdīs, taču pats galvenais, ka lielās, idejiskās lietās, izrādās, latvietis spēj nomest savus aizspriedumus, savus personīgos uzskatus. Ja līdz „Lāčplēsim” es to zināju tikai no vēstures, tad tagad sajutu. Un vēl es sapratu, ka kultūra un māksla tautai ir būtiski nepieciešamas.

Repertuāra izvēlē šajā skatē ierobežojumu nebija, tāpēc gribējās skates programmu dzirdēt atbilstošāku katra ansambļa spējām. Rūpīgāk ir jāpadomā par skaņdarbu izvēli, kritiskāk jāieskatās dziesmu tekstos. Šaubos, vai deviņpadsimt dzīves gados var tik „ļoti nogurt no pārmērīgas klejošanas un jau kuro reizi atgriezties tēvzemē”... Bungas, divas ģitāras, sintezators (kaut arī „firmas”!) nebūt nav vienīgie instrumenti, kurus varētu spēlēt deju vakaros. Var taču „uzštimmēt” klavieres un pamēģināt iepūst kādā taurē. Noteikti kādam no jaunajiem autoriem šo instrumentu tembru nokrāsas noderētu sevis izteikšanai!

„Mikrofona” spēks bija tā veidotāju personībās, saka Gundars Venens, kurš kā raidījuma mūzikas redaktors no 1983. līdz 1988. gadam dzirdēja visus „Mikrofona” raidījumus. Viņš uzsver: „Mikrofons” atļāvās cilāt tematus, kuri ļodzīja Padomju Savienības publisko tēlu. [..]

Īpaša loma „Mikrofona” vēsturē ir ikgadējai dziesmu aptaujai, kas kļuva par visa raidījuma zīmolu. Ilggadējā „mikrofoniete” Lia Guļevska intervijā radio kolēģei Zanei Lācei uzsver – tā nebija tikai populārākās dziesmas noteikšana.

„Primāri tas nozīmēja latviešu auditorijas sakļaušanos ap kaut ko. Un tas „kaut kas” tajā konkrētajā brīdī bija dziesma. Gan Zigmunds Skujiņš, gan Leons Briedis jau Atmodas laikā un pēc tam skaidri un gaiši formulēja: Latvijai nebija kaut kādā veidā jāapvienojas un jāiznāk ārā no savām skalu būdām. Mēs visi jau bijām vienoti – „Mikrofona aptaujā”, teātrī un Dziesmu svētkos,” uzsver Guļevska.

„Mikrofona” redakcijas vadītājs Kārlis Grīnbergs piebilst – šīs dziesmas latviešu valodā bija liels spēka avots laikā, kad apkārt valdīja izteikti pārkrievošanas centieni.

„Un te bija turēšanās pie nacionālā, pie latviskā. Bija jau arī daži gadi, kad mūs spieda ielikt dziesmas arī krievu valodā, bet tas nevienam no mums un mūsu klausītājiem negāja pie sirds, tāpēc no tā tomēr tikām vaļā,” viņš atminas.

Vecie laiki pagājuši, atstājot tikai labākās tradīcijas un pieņēmumus, viss nepatiesais un mākslīgi radītais pats iznīkst, tāpēc arī šis „nedrīkst” neiedarbojas tik ļoti. Tomēr mēs zaudējam divtik, jo par iztrūkstošās muzikālās informācijas piegādi rūpējas svešzemju radio, video un jau skatāmā satelīttelevīzija, paplašinot neticības plaisu starp tur iepazīto un visu, kas pašmājās tapis.

Aizvien biežāk tiekamies ar citu valstu jauniešiem, un tad nu pašapziņa sarūk, jo izrādās, ka visā pasaulē populāro soulu izpilda nevis Tīfs Zanders, bet Stīvs Vonders, un arī tas nav souls, bet singls. Taču to jau nekur nevar uzzināt, jo pat diskotēkas vadītājs, neziņas mākts, cenšas buldurēt tikpat ātri kā Luksemburgas muzikālās programmas žokejs.

Joprojām neatrisināta problēma ir skaņu ieraksti. Šī iemesla dēļ maz ir kolekcionāru, lielākoties tie ir krājēji.

„Vai viegli būt jaunam?” ir īpaša parādība Latvijas kino vēsturē – filma kā sociāls fenomens ar milzīgu rezonansi sabiedrībā, viens no pirmsatmodas laika, tā sauktās perestroikas simboliem. Svarīgākais, ko izdarīja Juris Podnieks un viņa komanda, – iedrošināja cilvēkus nebaidīties no sava personiskā, lai arī varbūt „oficiāli nepareizā” viedokļa, mudināja runāt atklāti un drosmīgi, un šāda uzdrīkstēšanās bija ļoti svarīga sabiedrības attīstībai – galu galā, bez tās nebūtu bijis Atmodas. [..]

Podnieka filmas nopelns un viens no sabiedrības intereses iemesliem bija arī fakts, ka viņš par savas filmas varoņiem padarīja un tādējādi it kā legalizēja dažādas jaunatnes grupas, kuras līdz tam oficiālā padomju ideoloģija izlikās neredzam – pagrīdes muzikantus, pankus, Afganistānā karojušos puišus, narkomānus un citus protestētājus. Protams, tāpēc Podnieks filmas tapšanas laikā pastāvīgi balansēja uz bīstamas robežas – filmu jebkurā brīdī varēja aizliegt, pārtraukt tās uzņemšanu, ja vara tur saskatītu kādus draudus pastāvošajai iekārtai. Tomēr PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova sākto pārmaiņu dēļ gaisā jau vēdīja brīvības nojausma, un Podnieks ar savu ārkārtīgi precīzo dokumentālista nervu bija to sajutis.

Jā, treji pāri dabūjas, un trejas kāzas svinēs Silmačos. Un vinnētāji būs visi, ‒ šīs vasaras pašā zenītā Latvijā iegūta izrāžu vieta, kur varēs braukt sirdi veldzēt. [..]

Pulksten 16 septiņi tūkstoši skatītāju vietu ir jau aizņemtas, taču jauni vēl plūst un plūst. Skan pazīstamā melodija, sākas „Skroderdienas Silmačos” ‒ pirmā izrāde uz jaunās brīvdabas skatuves, īsts spēles prieks dzirkstī Akadēmiskā drāmas teātra aktieros; skroderi ierodas pajūgos, Ieviņa vakarā dzen govis mājās, Kārlēns un Rūdis īstā dārzā slapstās gar bišu stropiem, sievas strīda karstumā bezmaz vai ieveļas īstā upītē. Šodien te viss ir īsts! Un skatītāji gavilē un dzied līdzi. Jāsaka gan, ka aktieru ansamblim talkā nākuši Druvienas un Tirzas kultūras namu jauktie kori un jauniešu deju kolektīvi. Tā ka Līgo vakara skats skan vareni, ar meijām, ziedu klēpjiem un siera riteņiem.

Pēc izrādes tiek godināti tie, kuri ieguldījuši vislielāko darbu, lai pavērtos jaunā lappuse mūsu kultūras dzīvē. Gulbenes rajona kolhoza „Plēsums” priekšsēdētājs Dainis Birnis, Akadēmiskā drāmas teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš un galvenais režisors Alfrēds Jaunušans, Teātra biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks Emīls Birgelis, celtniecības darbu vadītājs Guntis Dūrītis un vēl daudzi citi saņem goda rakstus, diplomus, ziedu veltes...

Aizrit visgarākā diena šajā vasarā un, iespējams, ne vienam vien svētku viesim ‒ arī visskaistākā.

Ja esat sekojuši informācijai presē, tad jums jau ir zināms, ka pavisam nesen mūsu pilsētā tika atvērts jauns muzejs – Rīgas Motormuzejs. Tehniskās jaunrades centra „Mežciems” plašajās un elegantajās telpās varat pirmo reizi Latvijas auto un moto tehnikas vēsturē vienviet apskatīt tik plašu seno spēkratu (auto, moto, velo) kolekciju. Izstādes ekspozīcija būs interesanta gan antīko automobiļu, gan „vienreizēju” eksemplāru cienītājiem, gan tiem, kurus interesē neordināri fakti no vēsturisku personību privātās dzīves.

Iespēja apmeklēt Rīgas Motormuzeju Tehniskās jaunrades centrā „Mežciems” jums ir katru dienu, izņemot pirmdienu, no pulksten 10 līdz 20. Muzeja adrese: S. Eizenšteina ielā 6.

Muzejā jau pabijušais GUNTIS LĒMANIS

Fakts, ka mūsu republikas galvaspilsētā būs apakšzemes dzelzceļš, vairs nevienam nav jaunums. Tagad jautājums par tā celtniecību izlemts. Direktīvie orgāni noteikuši konkrētu sagatavošanās un būvniecības gaitu. Paredzēts, ka šos darbus uzsāks divpadsmitajā piecgadē.

Katram labi zināma un saprotama metropolitēna nepieciešamība tādā lielā pilsētā, kāda kļuvusi Rīga. Tāpēc nav vajadzīgs īpaši atgādināt tos atvieglojumus un ērtības, ko iedzīvotājiem sagādās šāds moderns transporta veids.

Kad tagad, pirmskongresa dienās, domājam par šo apjoma ziņā patiešām grandiozo būvi, kas pamatoti uzskatāma par nozīmīgāko Latvijas jaunceltni, derīgi akcentēt dažus ar to saistītus svarīgus politiskos un sociālos aspektus.

Rīgas metro būs pirmā šāda apakšzemes transporta artērija Baltijas padomju republikās. Tā celtniecība un pirmās kārtas nodošana ekspluatācijā saistīta ar diviem mūsu tautas dzīvē aktuāliem notikumiem, kurus svinīgi atzīmēsim relatīvi tuvā nākotnē – 50. gadadienu kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā un Rīgas dibināšanas 800. gadskārtu.

Šodien lasītājus varam informēt ne tikai par perspektīvā iecerētajiem konkrētajiem būvdarbiem, bet arī par to, kas šai jomā paveikts aizvadītajos gados un ko speciālisti dara pašreiz.

Līdz šai dienai redakcija saņēmusi 172 vēstules, kurās runāts par Rīgas metro iespējamo celtniecību.

Vēstules ceļojušas ne tikai no Rīgas, bet arī no Jūrmalas, Mazsalacas, Smiltenes, Daugavpils, Valkas, Liepājas un citām pilsētām.

Tās parakstījuši strādnieki, pensionāri, studenti, skolēni, kultūras un zinātnes darbinieki, skolotāji, ārsti, inženieri un citu sociālo slāņu un profesiju pārstāvji.

Visas 172 vēstules ir parakstījuši 1965 cilvēki.

Pret metro celtniecību bija 1964 balsis.

Par metro celtniecību bija 1 balss.

Redakcija ļoti lūdz atsaukties arī tos, kuri ir par metro celtniecību.

Raug, vēl arī ziņa no rūpnīcas „Stars”: „Pārrunājot metro celtniecības jautājumu ar darbabiedriem, radās doma uzzināt arī visa kolektīva nostāju šai jautājumā, lai varētu to pievienot pārējo Rīgas iedzīvotāju izteikumu klāstam. Izteicu rūpnīcas arodorganizācijas priekšsēdētājam b. Tenam priekšlikumu organizēt šādu aptauju. Bet b. Tens to aizliedza, motivējot ar to, ka „no augšas nav bijis norādījuma veikt šādu aptauju, tāpēc ikviens gribētājs var rakstīt savu viedokli tikai individuāli”.

Ja Padomju Savienībā notika kāda katastrofa, neviens jau neteica un nezināja. Piemēram, 1976. gadā Juglā vilcieni saskrējās, to Padomju Savienība nestāstīja nevienās ziņās, bet par Černobiļu mēs uzreiz zinājām. Visa pasaule tajā laikā „šūmējās”, tie radiācijas viļņi jau bija uz Somiju, Zviedriju aizgājuši, un krievi tik pēc piecām dienām par to paziņoja. Černobiļā 26. aprīlī tas mākonis pacēlās, ja nemaldos, 1. maijā bija demonstrācijās jāiet, ārā saulains laiks, visi uz ielas, radioaktīvie mākoņi bija gaisā, un daudzi arī to radiāciju dabūja, bija tie radioaktīvie lieti vai kas tamlīdzīgs. Un mēs jau laicīgi zinājām [no aizliegtajām radiostacijām], ka kaut kāds sprādziens ir bijis, bet konkrēti gan nezināja ‒ kas. Kas tā atomelektrostacija tāda ir? Mēs nezinājām.

Pēc sprādziena armijas vienības pa kaklu, pa galvu evakuēja desmitiem tūkstošu iedzīvotāju no Ukrainas sādžām un pilsētiņām Černobiļas apkārtnē. Upuru skaitu nav iespējams pat aptuveni noteikt, jo padomju ziņu dienestu publicēto informāciju rietumos uzskatīja par nepilnīgu un nepareizu. Angļu nopietnais žurnāls The Economist šādā sakarībā rakstīja: „Vairāki norādījumi liecina, ka daļai no 49 000 cilvēku, kas evakuēti no katastrofas rajona, ir tipiskās radiācijas slimības pazīmes – asarojošas acis un čūlas ap muti.” Saindētos steigšus ievietoja slimnīcās. Pasaule par katastrofu uzzināja pēc tam, kad radioaktīvais mākonis 27. aprīlī bija sasniedzis Zviedriju, kur konstatēja pēkšņu radioaktivitātes palielināšanos. Drīz vien radioaktivitātes pieaugumu uztvēra arī Somijā, Polijā, Austrijā u. c. Eiropā šie notikumi izraisīja satraukumu. Kamēr vēji pūta no Černobiļas uz PSRS mazākumtautību republikām un tālāk uz ārzemēm, bet Krievija netika skarta, politbirojs par notikušo klusēja. 1. maija parāde Maskavā notika ar visām ierastajām ceremonijām un runām, it kā nekas nebūtu atgadījies. Tad vēji sāka pūst citā virzienā. No Kijevas panikā sāka bēgt projām krievu funkcionāru ģimenes, šturmējot vilcienus uz Maskavu. Padomju presē tad parādījās pirmie ziņojumi par Černobiļu.

Jūrmala nevarēja palikt nomaļus. Kā izteicās Jūrmalas Komunistiskās partijas organizācijas pirmais sekretārs Kārlis Līcis: „Žūpība, kā teikts partijas dokumentos, izplatījusies visos mūsu sabiedrības slāņos. Tas arī nosaka mūsu darbības taktiku – pret žūpību un alkoholismu jāorganizē bezkompromisa cīņa.” (Jūrmalas PSKP konference, 07.12.1985.) Partija ierēdņiem atvēra acis, un – Jūrmalā tika realizēta „Atturības nedēļa”. Tas nozīmēja, ka 1985. gada rudenī aizsākās tradīcija ik pa laikam ieviest alkoholisko dzērienu tirdzniecības aizliegumu pilsētas restorānos, bāros, kafejnīcās un veikalos. Protams, tas attiecās arī uz pasākumiem. K. Līcis laikrakstam „Jūrmala” klāstīja, ka tur, kur ir „bagātīga ēdienkarte un laba programma”, apmeklētāju netrūkst. Tāpat tika atzīmēts, ka ļaudis nodosies dzeršanai, ja sporta inventāra nomas punktos nebūs pietiekami daudz inventāra un galda spēļu. Šodien tas viss, protams, izraisa smaidu. It kā „Riču-rača” spēle kādu atturētu no alkohola lietošanas. Izrādījās, ka „labā ēdienkarte” neglābj (vispārējā deficīta apstākļos īsti nebija iespējams realizēt) – un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi nespēj pildīt noteikto plānu. Jūrmala – kūrorta pilsēta, kas bija radīta veselības uzlabošanai, – nespēja eksistēt bez alkohola, tas bija skandāls, tas bija kauns.

Nelīdzēja bezalkoholisko un piena kokteiļu meistaru konkursi un reklāma laikrakstā „Jūrmala”. Un, kā pasakā teikts, ka tad, kad pūķim nocērt vienu galvu, tad vietā izaug veselas trīs, tad tieši tā bija ar Zaļo pūķi – ja nebija veikalā nopērkama alkohola, dzēra odekolonu, ja nebija tā, ostīja līmi, nebija, ko ostīt, apstrādāja izsmidzināmo krāsu balonus… Tauta, kas alka apreibināšanās, atrada iespējas. 1985. gadā mēs še, Jūrmalā, pirmo reizi izdzirdējām vārdu „narkomāns” un ar šausmām uzklausījām farmaceitu un medmāsu stāstus par uzbrukumiem aptiekām, par slimnīcās uzlauztiem zāļu skapjiem utt.

Pirms tam jau dažreiz arī bija traki ar pārtiku, mēs 80. gados braucām uz Igauniju pirkt sviestu, jo sviestu Latvijā tajā laikā vienkārši nevarēja dabūt. Tas bija saistīts ar to, ka tajā laikā katrai republikai bija nodeva lielajai impērijai jādod, un, redz, igauņi un leiši kaut kā spēja saražot tā, lai arī pašiem paliek.

Bet mēs braucām uz Igauniju pirkt desu un sviestu, jo pašiem nepietika. Dažreiz arī lietoja margarīnu, kuru vēl Latvijā varēja nopirkt, bet tas bija ļoti sliktas kvalitātes, principā tikai kaut kādi dzīvnieku tauki sakausēti, un viss ciets. Bet, par desām runājot, varu teikt, ka doktora desu es pirmo reizi Igaunijā nogaršoju, jo Latvijā tādu iegādāties vispār nevarēja. Latvijā saražotās desas arī bija ļoti sliktas kvalitātes, mēs ņirgājāmies un saucām aknu desu par suņa pirkstiem, jo tā bija no pārtikas atgriezumiem ražota.

Gada pirmajā pusē ar savu šefības skolu vispārdomātāk un pamatīgāk strādājuši kolhoza „Kopsolis” jaunieši. Komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre Līga Šmaukstele uzskata: šefības saikne vēl ciešāka kļuvusi tādēļ, ka skolēni regulāri reizi nedēļā saimniecībā nāk uz ražošanas apmācības nodarbībām, kā to prasa skolu reforma. Ar bērniem sistemātiski nodarbojas komjaunieši. Piemēram, mehāniskajās darbnīcās skolēniem vienmēr darāmo atradīs darbnīcu vadītājs, komjaunietis Arvīds Līcis.

Nebiju „padomju cilvēks”, jo jau biju izlēcis no nomenklatūras darbiniekiem un pārtapu no komjaunatnes (samērā augsta ranga) funkcionāra par skolotāju. Tas bija apzināts solis vēl pirms atmodas, jo tas laiks man saistījās ar daudziem nepatīkamiem brīžiem un pat represijām, vairāk gan morāli lika pārdzīvot cilvēku novēršanos un pat nodevību. Liku pretī padomju varai visu, ko tā man bija profesionāli iemācījusi! Novadīju kā „spīkers” piecas pirmās LTF Jūrmalas nodaļas konferences, vairākus mītiņus un citus pasākumus no to sagatavošanas plāna un scenārija līdz himnai beigās un evakuācijas pasākumiem. Nejaucos iekšā tik daudz LTF satura vai ideoloģijas jomā, bet tehniskajos jautājumos. Biju gandarīts, ka varu būt noderīgs.

1986., 1987. gads – tas man bija vidusskolas laiks, un vidusskolā es biju diezgan aktīva, bet caur dziedāšanu, tā sacīt, protesta akcijas, kas bija nevardarbīgas. Tā kā es tur bija pa tiem kalniem, man brīvais gars gan ģimenē, gan draugu lokā bija, un es zināju visādas dziesmas, spēlēju ģitāru drusku, un tad visi mūsu klases pasākumi bija ar ģitāru, un es samācīju tur visādas dziesmas, kuras bija ļoti, ļoti aizliegtas, piemēram, „Daugav’ abas malas mūžam nesadalās” un „Še kur ozoli, zaļo zemzari”, par to vispār mūs no skolas ar draudzeni gandrīz izslēdza. Nu tā mēs visos skolas pasākumos iestudējām dzejas lasījumus un dziedājām dziesmas, tur Klāvu Elsbergu, kaut kas no „Piecīšu” repertuāra, kaut kas bija no Austras Pumpures. Dažas pat tādas nevainīgas, bet nu tādas, kur nacionālais gars bij’. Tās bija tās aktivitātes, kā mēs to [pretrunas] paudām.

Beidzot pirmdien pienāca zelta mirklis. Sekundes simtdaļas un desmitdaļas, kuras uz tablo apstādināja Jānis Ķipurs un maskavietis V. Kozlovs, kļuva par pašām vērtīgākajām. Laiks 3:53,48.

Astoņus gadus Jānis ir gājis caur treniņu sviedriem, cauri neveiksmēm. Tad nāca Eiropas zelts. Toreiz, 1984. gadā, Jānis varēja uzkāpt arī olimpiskajā pjedestālā, bet spēcīgāks izrādījās Zintis Ekmanis.

Nu beidzot bija pienācis brīdis, kad padomju bobslejam skanēja olimpiskā himna. Daudzi sportisti te ir nākuši un aizgājuši, bet Jānis palicis – kopš 1980. gada viens no nedaudzajiem. Tagad viņš ir komandas kapteinis un ar PSRS bobslejists Nr. 1.

Ieteicams nākošā gadā izdarīt eksperimentu: ļaut brīvprātīgi pieteikties interesentiem politklubā, bet bet ne iesaistīt piespiedu kārtā politinformatorus, jo klubs ir tāda darba forma, kurā darbošanās notiek pēc pašu jauniešu interešu loka, viņu patstāvīgas darbošanās. Lai arī skaitliski tas būtu mazāks, bet tomēr klubs vārda īstajā nozīmē.