Līdz ar otrreizējo padomju okupāciju 1944. gadā daudzi mākslinieki no Latvijas devās bēgļu gaitās. Mākslai Padomju Latvijā bija jāatbilst sociālistiskā reālisma doktrīnai – mākslas darbam jācildina sociālistiskās dzīves īstenība, komunistiskā partija, darbaļaužu sasniegumi un internacionālisms. Pastāvēja arī mākslas žanru hierarhija, kur priekšroka bija monumentālai figurālajai glezniecībai, ainavas un kluso dabu atstājot otrā plānā, jo kauju ainas un darba varoņi nesalīdzināmi labāk attēloja komunisma ideālus nekā vāzes ar augļiem un beigti fazāni. Tēlniecībā galvenā tēma bija ideoloģizēti pieminekļi – katrā Latvijas pilsētā bija jābūt kādai partijas vadoņa skulptūrai. Lietišķajā mākslā nozīmīgi bija monumentāli telpu dekori – gan ar padomju simboliku, gan arī pa kādam tautas mākslas iespaidotam elementam. Pagātnes mantojums, īpaši Latvijas brīvvalsts laikā tapušie mākslas darbi, tika noniecināti, māksliniekus, kas nepakļāvās ideoloģijas nosacījumiem, politiski vajāja vai gluži vienkārši ignorēja. Lai gan dominēja cenzūra un izolētība, 70. gados Latvijas mākslā parādījās arī dažādu Rietumu mākslas virzienu iespaidi. Plašāki sakari ar Rietumu un trimdas māksliniekiem kļuva iespējami tikai 80. gadu nogalē.

Līdz ar padomju varas nostiprināšanos Latvijas teritorijā no apgrozības izņēma to autoru darbus, kas neatbilda padomju ideoloģijai. Visu stingri uzraudzīja jau 1940. gadā PSRS izveidotā Galvenā literatūras pārvalde (Glavļits) valsts noslēpumu glabāšanai presē. Oficiālā kultūra Latvijā attīstījās kā vienotās padomju kultūras sastāvdaļa, samērā stingrā izolācijā no Rietumiem. Režīmam pieņemamo autoru (un daļēji arī latviešu literatūras klasiķu) darbus tulkoja krievu valodā, citās PSRS un sociālistisko valstu valodās, izdeva ārpus Latvijas visai lielā tirāžā. Notika latviešu literatūras un mākslas dekādes Maskavā un citās PSRS pilsētās, kaut arī šiem pasākumiem bieži bija formāls – parādes – raksturs.

Lai gan bibliotēkās no apgrozības izņēma neatkarīgās Latvijas laikā izdotās grāmatas, latviešu un pasaules rakstnieku darbus lasīja, iegādājoties grāmatas un 20.–30. gadu žurnālus nelegālā ceļā – dažādos bukinistu tirdziņos ‒ un arī aizņemoties lasīšanai no privātiem krājumiem. Dažās bibliotēkās drosmīgi darbinieki bija izveidojuši savus „slepenos” fondus, no kuriem grāmatas lasīšanai izdeva tikai labi zināmiem un pārbaudītiem cilvēkiem. Trimdas rakstnieki plašam lasītāju lokam palika tikpat kā nezināmi līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām.

Padomju okupācijas laikā mūzika kā jebkura cita kultūras joma bija pakļauta cenzūrai. Tēmas, žanri, komponisti un izpildītāji tika pastāvīgi kontrolēti. Jebkura žanra mūzikai bija jāatbilst ideoloģiskajam pasūtījumam. Mūzika padomju kultūrpolitikas interpretējumā vienmēr raksturota kā sava laika simbols un atspulgs. Padomju muzikoloģijas teorijas pamatā bija uzskats, ka sabiedrība ir īstā mākslas eksistences jēga un pateicībā par to mākslas pienākums ir dokumentēt un cildināt sociālistisko jauncelsmi, internacionālismu un komunistiskās partijas vadošo lomu. Mūzikai, kas radīta padomju valstī, bija jābūt vitālai un pacilājošai.

Par to, kāda mūzika ir aktuāla citur pasaulē, visbiežāk uzzināja, klausoties ārzemju raidstacijas, tas galvenokārt attiecās uz džeza un populārās mūzikas mīļotājiem. Tiem, kas paši vēlējās nodarboties ar rokmūziku, šķēršļi dažkārt bija nepārvarami.

Lai gan Latvijas PSR Kultūras ministrija bija viena no trūcīgākajām institūcijām, tā tomēr spēja attīstīt Operas un baleta teātri, uzturēt latviešu un krievu teātrus, dibināt jaunus profesionālos teātrus Liepājā un Valmierā, Muzikālās komēdijas teātri, Jaunatnes teātri, Leļļu teātri Rīgā. Kopš 1947. gada notika Maskavas, Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) u. c. ievērojamāko Krievijas teātru viesizrādes Rīgā, bija arī Latvijas teātru atbildes viesizrādes Maskavā un citās Krievijas pilsētās. Padomju laikā teātris bija viena no nedaudzajām sabiedriskajām vietām, kur vēl arvien runāja latviešu valodā un joprojām bija jūtama personiskā brīvība. Padomju okupācijas laikā no 1970. līdz 1980. gadam tika saražots vairāk nekā desmit spēlfilmu, kā arī vairāki desmiti hroniku, dokumentālo un pasūtījuma filmu Rīgas Kinostudijā un Latvijas Televīzijas radošajā apvienībā „Telefilma-Rīga”. Padomju laikā dominēja klasiskais kino – reālistiskas un stilistiski viengabalainas filmas. Kino Padomju Savienībā uzskatīja par svarīgāko no mākslām, jo tas spēja aptvert vislielāko auditoriju. Tādēļ augstāko izglītību kino jomā varēja iegūt tikai Maskavā un Ļeņingradā. Filmas, kas neatbilda ideoloģiskajām nostādnēm un sociālistiskā reālisma kanoniem, pie skatītājiem nenonāca.

20. gs. 50. gados Latvijā lielās un mazās pilsētās parādījās savdabīgas celtnes – parasti tie bija kultūras nami, kinoteātri, sabiedriskās celtnes ‒, kas pārsteidza ar savu grandiozumu, dažreiz ļoti neierastu mazpilsētas kopainā. Šīs ēkas atgādināja tempļus vai pilis – ar masīvām kolonnām un monumentālām kāpnēm. Tas bija tā saucamais Staļina ampīrs un Staļina baroks – greznas un pompozas celtnes, kuru mērķis bija padomju valsts varenības slavināšana.

Taču 60. gadu sākumā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika mainījās. No 60. gadu sākuma līdz 80. gadu beigām attīstījās arhitektūras stils, kas mūsdienās pazīstams kā padomju modernisms. Lai gan radošo cilvēku kontakti ar Rietumu pasauli bija ļoti ierobežoti, tomēr Latvijas padomju laika arhitektūrā varēja saskatīt skandināvu arhitektūras ietekmi – vienkāršas, funkcionālas formas, precīzas detaļas ar diezgan augstu izpildījuma kvalitāti. Iespējams, tas skaidrojams ar arhitekta profesijas samērā zemo „rusifikācijas” pakāpi Baltijā, turklāt baltiešu arhitektu vidū modernisma koncepcija bija populāra jau pirms Otrā pasaules kara, kamēr staļinisma arhitektūra tika uztverta kā krievu kultūras elements un svešķermenis.

Cilvēku padomju valstī nevērtēja pēc viņa talantiem un spējām, bet gan pēc attiecībām ar režīmu. Personas vietu noteica piešķirtais amats un privilēģijas. Ierindas padomju pilsonim bija garantēts iztikas minimums un zināms labklājības līmenis, taču nekādi personiskie sasniegumi neļāva viņam gūt kaut ko vairāk bez varas iestāžu piekrišanas.

20. gs. 70. gadu sākumā PSRS cilvēkus vairs nenosodīja par aizraušanos ar importa precēm un interesi par ārzemju modi un dzīvesveidu. Labi ģērbties un izskatīties kļuva par vēlamu modeli, kuru gan ne visi varēja īstenot labu mantu deficīta un dārdzības dēļ. Tajā pašā laikā dažādas „pārmērības” – hipiju frizūras vai ģērbšanās stils, džinsi utt. – joprojām tika kritizētas un dažos gadījumos varēja izraisīt milicijas u. c. represīvo institūciju interesi (cīņa ar gariem matiem, ar panku frizūrām, ādas jakām), jo ārējais veidols padomju ideologu skatījumā liecināja par opozīciju padomju dzīvesveidam un varbūt pat ideoloģijai. Katram bija jāprot dzīvot noteikto ienākumu robežās un novērtēt piešķirtās iespējas, nekritizējot to sabiedrības daļu, kas baudīja lielākas priekšrocības ieņemamo amatu un posteņu dēļ.

Visu padomju valsts pastāvēšanas laiku tās iedzīvotāji zināja, kas ir preču deficīts, un apzinājās, ka ne visas iegādātās lietas būs labas kvalitātes. Lielāko daļu iedzīvotāju nomāca hronisks atbilstošas dzīvesvietas trūkums, savukārt pakalpojumu izmantošana, iepirkšanās „zem letes” un darījumu kārtošana, izmantojot pazīšanos un kukuļošanu, bija kļuvusi par dzīves normu.

Pēc Otrā pasaules kara izglītības sistēmu Latvijā standartizēja atbilstoši padomju sistēmai. To veidoja skolas ar vispārējās izglītības programmām pamatskolas un vidusskolas līmenī un profesionālās izglītības mācību iestādes. Padomju okupācijas laikā Latvijā augstāko izglītību varēja iegūt desmit augstskolās. Pastāvēja divas paralēlas skolu sistēmas ‒ skolas ar latviešu mācību valodu un skolas ar krievu mācību valodu. Latviešu plūsmas skolās sākotnēji no ceturtās, bet vēlāk jau no pirmās klases obligāti bija jāapgūst krievu valoda, tāpēc kopējais vidusskolas laiks (11 gadi) bija par vienu gadu ilgāks nekā krievu plūsmas skolās. Lai gan latviešu valodas mācīšana krievu skolās bija obligāta, to nodrošināja mazākā apmērā, nepietiekami kvalitatīvi un tikai formāli uzskatīja par obligātu. Līdz ar intensīvo rūpniecības attīstību un papildu darbaspēka iepludināšanu Latvijā no citām padomju republikām, skolu skaits ar krievu mācību valodu strauji palielinājās. Šajā posmā galvenais skolas uzdevums bija veidot jauno padomju cilvēku – komunisma cēlāju, kura apziņā būtu nostiprinājusies uzticība komunisma idejām, padomju patriotisms (t. i., uzticība padomju valstij kā vislabākajai sabiedrības politiskās un sociālās organizācijas formai) un kolektīvisms. 50. gados skolēniem tika ieviests obligāts formastērps – vienāds visās skolās. Līdz 1986. gadam visās Latvijas skolās bija sešu darbdienu nedēļa, no 1986. gada sākās pakāpeniska pāreja uz piecu darbdienu nedēļu pamatskolā, vidusskolas klasēs šī pāreja notika tikai 80. gadu beigās. Vispārējā izglītība un augstākā izglītība, kā arī vidējā profesionālā izglītība padomju Latvijā bija bez maksas.

Līdz ar padomju okupāciju Latvijas augstskolas pārveidoja pēc vienota PSRS augstskolu modeļa. Studiju programmas izstrādāja centralizēti, un visās programmās neatkarīgi no izvēlētās specialitātes ieviesa marksisma-ļeņinisma ideoloģijas priekšmetus – politekonomiju, zinātnisko komunismu, dialektisko un vēsturisko materiālismu, komunistiskās partijas vēsturi. Zinātniskajā komunismā un partijas vēsturē bija jākārto studiju nobeiguma valsts eksāmens. Studijas parasti ilga 4‒6 gadus un noslēdzās ar diplomdarbu. Tālāk tās varēja turpināt aspirantūrā un pēc sekmīgas disertācijas uzrakstīšanas un aizstāvēšanas iegūt zinātņu kandidāta nosaukumu. Pēc habilitācijas ieguva zinātņu doktora grādu. Šo pakāpju piešķiršana notika centralizēti PSRS līmenī.

Pēc Otrā pasaules kara PSRS attiecības ar pārējo pasauli sporta jomā būtiski izmainījās. Līdz karam PSRS nepiedalījās starptautiskajās sporta organizācijās, bet tagad pakāpeniski sāka iesaistīties starptautiskajās federācijās un olimpiskajā kustībā. Panākumi sportā nozīmēja PSRS prestiža apliecinājumu. Tādēļ sportā tika veicināti augsti sasniegumi, sportistiem tika piešķirtas dažādas privilēģijas.

Padomju okupācijas gados fiziskā kultūra tika iedalīta masu sportā un lielajā sportā. Lielais sports bija augstu sasniegumu sports (lai gan oficiāli PSRS profesionālā sporta pastāvēšana tika noliegta).

Lielajā sportā Latvijas sportisti startēja PSRS komandu sastāvā, daudzi guva panākumus starptautiskās sacensībās un arī olimpiskajās spēlēs: sieviešu basketbola komanda „TTT” 18 reizes izcīnīja Eiropas kausu, Mihails Tāls bija pasaules čempions šahā (1960), Lāsma Kauniste – ātrslidošanā (1969), olimpisko zelta medaļu izcīnīja šķēpmetēji Inese Jaunzeme (1956), Jānis Lūsis (1968), Dainis Kūla (1980), kamaniņu braucēja Vera Zozuļa (1980), hokejists Helmuts Balderis (1980), bobslejists Jānis Ķipurs (1988), kanoe airētājs Ivans Klementjevs (1988).